Kādu dienu kolhoza gane Milda, pārskaitījusi ganāmpulku, pagalam uztraucās – vienas govs trūka.
(Atceroties komunistu valdīšanas laiku)
Kādu dienu kolhoza gane Milda, pārskaitījusi ganāmpulku, pagalam uztraucās – vienas govs trūka. Skaitīja vēlreiz. Tas pats. Viena govs no ganes redzesloka bija neglābjami pazudusi.
Aptvērusi, ka sagaidāmas pamatīgas nepatikšanas, Milda uzrakstīja ziņojumu fermas brigadierei Hildai. Viņa savukārt nekavējoties informēja galveno zootehniķi Veroniku. Mirkli vēlāk kolhoza priekšsēdētāja kabinetā ietarkšķējās telefons, un ieskanējās Veronikas spalgā balss:
– Kaut kas jādara! Pirms nedēļas mīklainos apstākļos pazuda sivēns, šodien – iespaidīga izmēra govs.
Izdzirdis par pazušanu, priekšsēdētājs pielēca kājās un bargi rēca klausulē: – Vai jūs domājat, ka es esmu ķēniņš Zālamans? Ak, nē! Tad ir labi. Kaut gan gadījums nav labs. Govs pazušanas jautājumu mēs spēsim atrisināt tikai tad, kad iedarbināsim sabiedriskās domas aktivitāti. Organizējiet fermā kopsapulci! Nekavējoties!
Pēcpusdienā fermas teritorija bija pilna cilvēku. Visi vaimanāja: “Ai, ai, ai! Govs pazudusi. Vai, vai, vai! Piena devējiņa pagalam. Oi, oi, oi!”
Priekšsēdētāja mēle bija asa kā izkapts. Mildai tika principiāls un publisks nosodījums, kāpēc darba laikā skatās mākoņos, bet neseko govju migrācijai. Runātājs pieļāva iespēju, ka meiča vieglprātīgi uzsākusi sarunu ar traktoristu Staņislavu, kas te esot garām braucis. Nosodījumu kalns auga: par ko Milda saņem algu, par ko maksātas tās lielās prēmijas, par…
– Paga, paga, priekšsēdētāj, – iesaucās naktssargs Urķītis. (Viņš visu laiki bija snauduļojis, kā jau pēc negulētas nakts pieklājas, taču tagad atžirdzis.) – Par kādu govi jūs te runājat? Vai par to, ko šorīt aizveda uz kautuvi?
– Ā! Jā! Tā! – visi klātesošie atviegloti nopūtās un sāka saulaini smaidīt. – Kāda laime – govs nav pazudusi, govi nokāva. Cik jauki!
Vienīgi naktssargs Urķītis bija drūmā nesaprašanā: – Kas te jauks? Kas tad par laimi? Govs taču nav…
