Klausoties politiski represēto atmiņās, var iztēloties 25.marta nakti pirms 59 gadiem. Toreiz zemi klāja sniegs, kad daudzas ģimenes, pavisam 42 tūkstošus cilvēku, lopu vagonos izveda uz Sibīriju.
Klausoties politiski represēto atmiņās, var iztēloties 25.marta nakti pirms 59 gadiem. Toreiz zemi klāja sniegs, kad daudzas ģimenes, pavisam 42 tūkstošus cilvēku, lopu vagonos izveda uz Sibīriju. Tagad balts putenis atkal un atkal dejo pār laukiem un ceļiem, it kā gribētu nolīdzināt visas grambas, sāpes un netaisnību, kas vēl pēc tik daudziem Latvijas valsts neatkarības gadiem jūtama attieksmē pret tiem, kuri atgriezušies dzimtenē. Mīlestība pret Latviju viņiem palīdzēja izdzīvot, pārciest badu un aukstumu, pazemojumus un bailes. Tagad diemžēl nākas atzīt, ka valstī jūtama vienaldzība pret politiski represētajiem.
Vai nav pazemojoši, ka politiski represēto apvienības valdes locekļiem atkal un atkal jāatgādina valdības vīriem par solījumiem nodrošināt tiem atvieglojumus veselības aprūpē un sociālajā rehabilitācijā? Ar katru gadu šo cilvēku kļūst mazāk – nu jau vairs tikai 23 000 politiski represēto jeb apmēram puse izsūtīto ir starp mums. Vai tiešām ir par daudz cerēt un gaidīt, ka komunisma genocīdā cietušajiem pienākas valsts atbalsts? Manuprāt, jaunveidojamās politiskās partijas līderei Sandrai Kalnietei vispirms vajadzētu iestāties par šiem cilvēkiem, jo viņa zina, ko nozīmē balles kurpēs nokļūt Sibīrijas sniegos. Nevajadzētu būt tā, ka Valsts prezidents, politiķi, Saeimas un pašvaldību deputāti atceras politiski represētos tikai 25.marta un 14.jūnija piemiņas pasākumos.
