Tautā saka, ka puķes un augi jūt, kāds ir cilvēks. Artūrs Goba zina, ka arī akmeņi jūt.
Tautā saka, ka puķes un augi jūt, kāds ir cilvēks. Artūrs Goba zina, ka arī akmeņi jūt. Nu ir taču tā, ka vienam mājās puķes podos zaļo un aug griezdamās, bet citiem nīkuļo. Tāpat arī dārzā audzētais. Tautā saka, ka cilvēks ar domu spēku spēj pat akmeņus pārbīdīt. Ko tu neteiksi! Tam nu es neticu, bet… vectēvam Artūram ticu.
Klausoties viņā brīžiem liekas, ka viņa lauku mājas ir tāds teiksmains namiņš, jo viss ap to ir mītisks – pati zeme un viss, kas uz tās dzīvo un sildās saulītē, un spoguļojas mēness gaismā. Ak Dievs, šis cilvēks taču vienkārši mīl katru zemes pēdu ap savu māju, katru zāles stiebriņu, katru akmeni, kam meklēta un atrasta noteikta vieta. Un varbūt tieši tāpēc viņam ir šī dāvana. Spēja klausīties un dzirdēt… akmeņus. Lai cik neticami tas arī būtu, bet tā ir.
“Kalnalejas” atrodamas netālu no Smiltenes, Vijciema pagastā. Tur valcēnieti, pensionēto skolotāju, bērnu dzejnieku Artūru Gobu gandrīz vienmēr var sastapt pavasarī un vasarā. Dārzā viss pieņemas spēkā un zaļumā. Te rosās arī saimnieka dzīvesbiedre Marija. Nereti tikmēr Artūrs ekskursijā ap māju ved ciemiņus. Dažreiz tie atbrauc gluži negaidīti.
Te ciemojusies arī Vaira Vīķe – Freiberga
Ziņas par “Kalnaleju” mājām ir izplatījušās no mutes mutē, un daudzi zinātkārie atbrauc uz šejieni. Arī Vaira Vīķe – Freiberga ir bijusi ciemos, kad vēl nebija kļuvusi par Valsts prezidenti. Viņa šurp atbrauca, būdama folkloras un latviešu mītiskās pasaules pētniece. Un tā ir tēma, par kuru Artūrs var runāt un stāstīt daudz un dikti.
Kas gan var saskaitīt, cik to akmeņu te ir ap māju, akmeņdārzā, arī mājā Artūram ir nelielāku akmentiņu kolekcija. Vedot ekskursijā ap māju, saimnieks akmeņus rāda noteiktā secībā. Viņš neaizmirst piebilst, ka pamatakmeņiem īsto vietu palīdzēja atrast kāds ekstrasenss. Katrs akmens pats pasakot, kur grib gulēt. Vajadzēja saklausīt. Un toreiz Artūram vajadzēja palīgu, vēl jutīgāku cilvēku par viņu pašu.
Vispirms ir stūrakmens – par godu Ūsiņam, kad latvietis saka: “Gaili kāvu dzeltenām kājiņām.” Artūrs zina stāstīt, ka kosmiskajā hierarhijā šāds akmens ieņem informatīvo viduslīmeni, kas saistīts ar cilvēka darbību virs zemes. Tātad ar reālo, taustāmo pasauli, kas saprotama visiem. Gribas uzzināt vairāk, un mēs ejam tālāk, kāpjam zemāk pa mitru zāli līdz dīķim. Ejam pie zemapziņas. “Jebkurš putns mitiloģijā ir sakarnieks starp dievišķo mitekli un pazemes spēkiem,” saka Artūrs.
Akmens kā sievietes klēpis
Māras, ģimenes pavarda turētājas, akmens novietots zemā vietā pie dīķa. “Tam te patīk,” saka saimnieks. Šis akmens, kas vizuāli atgādina sirds formu ar visu iedobīti vai zalkti viducī, tikpat labi līdzinās sievietes klēpim. Re, vērīgi ielūkojoties, ap zalkša līniju samanāms robs. Kā sievietes klēpim. Sievišķais pirmsākums. Negatīvais lauks. Pretstatā pozitīvajam vīrišķajam spēkam. Tam veltīts akmens būs citā vietā, bet vispirms aplūkojam “sirsniņu” – sievietes spēku un vājumu. Vai man tā ir sastapšanās ar sevi pašu?
“Uzlieciet plaukstu virs akmens. Jūtiet? Parasti cilvēki sajūt vēsumu. Citi nejūt neko. Akmens pārstāv zemes dzīļu spēku, zemapziņu, ūdens stihiju, pazemes, tumsas spēkus. Šim akmenim var jautāt un lūgt atbildi. Daudzi saklausa, uzņem informāciju. Akmens dod padomus. Piemēram, neauglīga sieviete var jautāt, un viņai dos padomu,” teic Artūrs.
Viņš piebilst, ka daudzas sievietes ar šo akmeni prot sarunāties, taču baidās. Tas raksturīgs saasinātas jutības, sakāpinātu emociju sievietēm. Un ja vēl viss jaucas kopā ar ģimenes dzīves nebūšanām, personīgām nelaimēm… Ir bailes sajukt prātā. Un tad arī nevajag. Bail ir kristīgām sievietēm, kas iet baznīcā un ir ticīgas. “Daudzi domā, ka akmeņi – tā ir elkdievība, pagānisms,” atzīst Atrūrs un pasmaida. Ak, ko tikai šie akmeņi vēstures gaitā neesot piedzīvojuši. Tie ūdeņos mesti un slīcināti, jo baznīca senos akmeņu elktēlus par velniem uzskatīja.
Mākslas zinātnieks Jānis Kaksis, kas rakstījis disertāciju par sakrālo mākslu, stāsta, ka vissenākie akmeņu veidojumi ir dabas piestrāde. “Šim akmenim ir trīsstūra forma. Tādus var atrast visos senajos svētkalnos. Triādes akmeņi cilvēku enerģētiski attīra,” saka saimnieks.
Rūķītis, Dievu miteklis… falls
Un te nu pagalmā akmeņdārza malā goda vietā ir Viņš. Kosmiskajā hierarhijā augstākās dievības pārstāvis. Vīrišķais pirmsākums. Pozitīvais lauks. Ne nu man no rokām piepeši izkrīt žurnālista amata rīks diktafons. Varbūt “rūķītim” nepatīk? Varbūt esmu maz ticoša un maķenīt ironiska, un Viņš, bet varbūt saimnieks, to jūt. Ak, varbūt tikai iedomas!
“Ko jums atgādina šis akmens? Daži saka – rūķītis, citi – falls. Uzliekot roku virs tā, var sajust starojumu. Daži to arī redz. Akmenim var jautāt tā, lai atbilde būtu “jā” vai “nē”. Var mēģināt saklausīt atbildi uz vaicāto, kam ir drosme dzirdēt patiesību,” saka “Kalnaleju” saimnieks.
Viņš smej, ka esot sievietes, kam nepanesami atrasties šā akmens tuvumā. Tie, kas netic tādām lietām, nejūt neko. Piemēram, “Kalnalejās” esot viesojies publicists Ēriks Hānbergs. Viņam pat diktafons uz laiku atteicies klausīt, bet kolēģis Andris Jakubāns pratis sarunāties ar akmeņiem.
Arī Jānis Stradiņš paudis savu sajūsmu par šo akmeni. Par to brīnās ikviens, kas ienāk “Kalnaleju” sētā. Katrs grib pieskarties. Gandrīz katrs mēģina sarunāties. Tā nu iznāk, ka šo māju saimniekam ir pašam savs orākuls (gudrais, kas dod patiesas atbildes uz visiem jautājumiem).
Tuvumā “rūķītim” ir vēl kāds apburošs akmens veidojums – Dieva krēsliņš. Patiešām krēsls! Tanī jāapsēžas un jāskatās uz “rūķīti” tik ilgi, kamēr ieraugi rūnu zīmi (senu simbolu). Un tā būt tieši konkrētajam cilvēkam labvēlīgā zīme. Sargeņģelis, ko vajadzētu nēsāt sev līdzi. Man tas bija sievietes tēls ar bērnu rokās. Dievmāte? Māra? Māte.
Akmens konsultē, kas jāēd
Un te, sētas malā, ir akmentiņš, pie kura jāsasilda rokas, tad jāaizver acis un jālūdz padoms: “Saki, mīļais, kādus augļus un dārzeņus man ir jāēd, lai justos veselīgs?” Var jautāt arī, ko ēst nebūtu vēlams. Atbildes mēdzot būt pārsteidzošas vai gaidītas, jautras vai brīdinošas.
Kur atrasti šie akmeņi? “Tepat – netālu. No zemes iznākuši laukā. Paši vai zemi meliorējot,” stāsta saimnieks. Citus akmeņus Artūra draugi šurp atgādājuši no citām Latvijas vietām. Viņa pagalmā ir arī akmeņi, kas nolikti par godu viņiem, draugiem. Daži no tiem jau ir aizsaulē.
Kad “Kalnalejās” sarunās ar vectēvu Artūru un akmeņiem ap viņa māju pavadītas vairākas stundas, atvadāmies. Pie vārtiņiem vēl gribas atskatīties. Māja neatgādina pili, bet tā staro. Tāpat kā tās iemītnieki, dārzs, akmeņi, puķes, priede pagalmā un visa grava aiz sētas. Īpaša vieta! Pati par sevi īpaša? Vai varbūt cilvēki, kas te dzīvo, grib savā apkārtnē redzēt ko īpašu?
