Jaunalūksnes pagasta “Galdniekos” laikrakstu “Alūksnes Ziņas” abonē vairākus gadus.
Jaunalūksnes pagasta “Galdniekos” laikrakstu “Alūksnes Ziņas” abonē vairākus gadus. Tiesa, bijis arī pārtraukums, bet tagad avīze ar jaunāko informāciju ir regulārs viesis mājās uz pakalna. Ēriks Voits apmēram astoņus gadus ir pensijā, taču abi ar dzīvesbiedri Teklu aktīvi interesējas par visu.
“Vispirms izlasu policijas ziņas. Patīk televīzijas programma, kur ir arī anotācijas par filmām un raidījumiem. Visas filmu sērijas nevar noskatīties, un tad var zināt, kas notiek ar galvenajiem varoņiem. Kad nekas interesants nav paredzēts, var neuztraukties un doties pie siena vai citos darbos. Dzīvesbiedre skatās “Hameleonu rotaļas” un citus seriālus par mīlestību, bet es labāk izvēlos Krievijas televīzijas kriminālhroniku vai filmas,” stāsta Ē.Voits. Vēlas sagaidīt pārmaiņas
Pirms aiziešanas pensijā viņš bija Jaunalūksnes pagasta padomes priekšsēdētājs, tāpēc joprojām lasa avīzē, ko dara bijušie kolēģi. Ē.Voits nevarēja mierīgi noskatīties “prihvatizāciju”, kur ieguvēji bija pie “lielā katla stāvošie”, un ar atvieglojumu sagaidīja pensionēšanos. “Pagastā strādāju ilgi, bet godīgu darbu neesmu darījis jau gandrīz 30 gadu. Ne velti par sešiem gadiem, kad biju sovhoza partijas sekretārs, atņēma sertifikātus. Tātad tie nav dzīvoti. Lai gan partijā nevēlējos stāties, to brīvprātīgi obligāti nācās darīt. Savukārt par sovhoza darba gadiem negribēja aprēķināt pajas,” ir sarūgtināts sirmais vīrs.
Viņš domā, ka Saeimas deputātus vajag vēlēt pēc apgabaliem. Ja Ē.Voits dosies pie urnas, tad balsos par Eināru Repši. “Tagad ir tā – nebūs nekas vai arī būs revolūcija. Un tā ir jābūt, jo pārāk daudz ir ierēdņu, kas neko prātīgu nedara. Ja atbildību uzņemtos viena partija, tad vismaz būtu, kam prasīt,” saka saimnieks. Viņš šaubās, vai E.Repšem izdosies veidot valdību, jo citas partijas to negrib pieļaut.
Medniekam žēl nošaut stirnu
Apguvis veterinārā darbinieka specialitāti, Ē.Voits bija zootehniķis, mākslīgās apsēklošanas punkta vadītājs un veterinārārsts. Tie bija sirdij tuvi pienākumi, tomēr nācās darīt arī pavisam citus. Nopelnīja pietiekami un rēķināja, ka pensija būs 120 – 130 rubļu, ar ko pēc tā laika cenām pietiktu visam. “Tagad saņemu 60 latu mēnesī. Kad eju medībās, nevaru brandavīnam piestiķēt. Kaut kas nav īsti pareizi,” viņš atzīst. Tomēr medībās Ē.Voits arvien dodas ar prieku, jo mežā var atpūsties un aizmirst rūpes. Tad tiekas ar citiem medniekiem, raisās sarunas un joki. “Akniņas uzcepam. Kam labāk tās izdodas, to vairāk piespiežam cept. Arī man ir gadījies būt pavāra lomā. Par mājās pārnesto medījumu gādā dzīvesbiedre,” atklāj Ēriks.
Viņš nevar sevišķi lepoties ar dižmedījumiem, lai gan ir nogāzis arī alni. Citiem zvēri vairāk “ejot virsū”. Stirnu medībās viņš nepiedalās, par ko saņem kluba biedru pārmetumus. “Nevaru šaut uz stirnu, ja tā skatās manī žēlām acīm. Mežacūkas – jā. Arī mājās cūku varu nokaut, jo tāpēc to baro. Teļam vai aitai ir jau daudz grūtāk atņemt dzīvību,” atzīstas saimnieks. Reiz viņš aļņa medībās sivēnu aiz kājas noķēris, kad mežacūka ar savu saimi gājusi garām, to slēpnī nepamanījusi.
Katram ieroci nevar uzticēt
Ē.Voits apgalvo, ka nereti cilvēks gan ir “vesels kā bullis, bet dumjš kā auns”. Un tā visbiežāk notiek, ja tas lietojis alkoholu. Medniekiem ir jāiztur pārbaude – teorētiska un praktiska. Ieroču pircējiem nav pietiekami stingru prasību, un atļauju izsniedzēji tos nepazīst kā mednieku kolektīvā savus biedrus. “Mēs dzīvojam vietā, kur citas mājas ir tuvu. Bet kaut kur meža nostūrī ierocis ir vajadzīgs pašaizsardzībai. Zinu saimniecības, kur vismaz kilometra attālumā – neviena, arī telefona nav. Tad tas var noderēt,” domā Ēriks. Medniekam ir bise, bet tā ir jāglabā izjaukta seifā. Ē.Voits domā, ka pēc viņa pensijas droši vien neviens nekāros. Tomēr šādā situācijā droši vien nebūs laika atslēgt seifu un salikt bisi. “Kad auga dēli, ierocis stāvēja istabas stūrī. Viņi zināja, ka to nedrīkst aiztikt. Varēju būt drošs, jo zēniem bija izskaidrots, kāpēc ar to nevar jokot,” viņš norāda.
Mednieka labākie palīgi ir putnu suns Rika un taksis Neris. Kad paņem bisi, viņi jau ir gatavi doties līdzi. Viens iznes no ūdens medījumu, otrs ir dzinējs meža zvēriem. “Reiz Neris alni dzina apmēram trīs kilometrus un pēc pusstundas atgriezās. Bija vakars, tāpēc devāmies mājās. Bet atgriezāmies otrā rītā, jo acīmredzot dzīvnieks bija ievainots un nokrita. Tā arī bija!” atceras Ē.Voits. Nesen Rikai piedzima kucēni, un Neris tos palīdzēja atrast.
