Intensīvi sekojot līdzi sporta notikumiem, nevar nepamanīt, ka pavasaris ir gadalaiks, kad vairumam sportistu tikai sākas aktīvā sezona.
Intensīvi sekojot līdzi sporta notikumiem, nevar nepamanīt, ka pavasaris ir gadalaiks, kad vairumam sportistu tikai sākas aktīvā sezona. Piemēram, pagājušās nedēļas nogalē savu sezonu atklāja vairāki kalnu velosipēdisti un orientieristi, no kuriem pēdējie sezonas atklāšanai “mājās” pošas jau nākamajā nedēļā, kad starts tiks dots ikgadējā orientēšanās seriāla “Horizonts” pirmajai kārtai.
Runājoties ar sacensību organizatoru, vairākkārt dzirdēju frāzi – aicināti piedalīties tiek pilnīgi visi, neatkarīgi no vecuma vai sportiskās sagatavotības. Tiesa, kā liecina pieredze, starp tiem, kas atsaucas šim uzaicinājumam, galvenokārt, ir dalībnieku pastāvīgais kontingents. Atzīšos, ka dažkārt arī man ir radusies vēlme izbaudīt, ko nozīmē piedalīties sacensībās, taču vēl ne reizi interese nav uzvarējusi kūtrumu. Atgriežoties pēc darba dienas mājās, tā vietā, lai skraidītu pa mežu, vienkāršāk taču ir pagulšņāt uz dīvāna un paskatīties savu iemīļotāko televīzijas pārraidi.
Tomēr ziņkārības velniņš par sacensību gaisotni kļūst arvien nekaunīgāks – varbūt tomēr vienreiz pamēģināt arī pašai? Galu galā mēģināts nav zaudēts, turklāt pastāv iespēja, ka skaistie vārdi par aktīvu atpūtu mežā, kārtīgi izkustoties un izvēdinot galvu, nav tikai skanīgas frāzes. Tā var izrādīties īsta dzīves patiesība, par kuru pārliecināties var, tikai pārvarot sevi. Ja reiz ir cilvēki, kas to dara pastāvīgi, varbūt tajā visā patiešām slēpjas zināma veida pievilcība, kas, iespējams, nākamajos gados pavasarus spēs padarīt vēl īpašākus.
