1987.gadā Līga Mičule atbrauca uz Alūksni pēc Rīgas lietišķās mākslas vidusskolas beigšanas. Citi kursa biedri palika galvaspilsētā, bet Līga vēlējās strādāt skolā.
1987.gadā Līga Mičule atbrauca uz Alūksni pēc Rīgas lietišķās mākslas vidusskolas beigšanas. Citi kursa biedri palika galvaspilsētā, bet Līga vēlējās strādāt skolā. Viņa nekad neesot domājusi par citu darbu. Toreizējais Alūksnes 1.vidusskolas direktors Edmunds Temps prata jauno speciālisti pārliecināt, ka te ir visjaukākā vieta.
“Bijām septiņi jauni skolotāji, un tas palīdzēja iejusties. Sākumā domāju nostrādāt obligātos trīs gadus, bet notika citādi,” atceras Ziemeru pamatskolas direktore Līga Mičule. Trīs reizes viņa stājās Mākslas akadēmijas Kultūras un mākslas teorijas nodaļā un vienmēr palika “tūliņ aiz svītras”. Tad Līga apprecējās un sāka studēt Latvijas Valsts Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē.
Tās bija ugunskristības
1990.gada 15.oktobrī Alūksnē atvēra Mākslas un amatu skolu, un viena no trim tās veidotājiem un pasniedzējiem bija Līga Mičule. “Liepnā strādāja Anita un Ojārs Vēliņi. Viņi mani aicināja strādāt mākslas skolā. Tas bija aizraujoši, jo vajadzēja visu sākt no nulles. Sākumā skola bija divās telpās pilī, bet pēc četriem gadiem pārcēlās uz telpām, kur skola ir tagad,” stāsta Līga. Viņa mācīja rokdarbus, kompozīciju, vēlāk arī zīmēšanu un darbu materiālā. “Mākslas skolā nostrādāju septiņus gadus, un aizgāju tad, kad skolā viss bija labi,” akcentē L.Mičule.
1998.gadā bija izsludināts konkurss uz Ziemeru pamatskolas direktora vietu. Bija pieci pretendenti, un viņa neloloja lielas cerības, jo divi no bija vīrieši. Skolas pedagogu komisija vērtēja “direktoru ieceres” un izvēlējās Līgu. “Tās man bija ugunskristības. Vajadzēja atkal sākt visu no jauna. Patiesībā bija jāturpina iesāktais, un tas varbūt ir pat grūtāk nekā veidot kaut ko jaunu,” atzīst L.Mičule. Viņa domā, ka acīmredzot skolai bija vajadzīgas pārmaiņas, ko Līga veica. Tagad direktore atzīst, ka viegli nebija. Pirmo gadu viss laiks un spēks tika atdoti skolai, palīgā ņemot arī nakts stundas. “Iespējams, ka palīdzēja studiju gadu rūdījums, jo lietišķajos bija liela slodze. Tomēr esmu tikusi galā,” secina direktore.
Izstādē ir dažādi darbi
Rudenī Līga Mičule Ziemeru pamatskolā iekārtoja pagaidām vienīgo savu darbu personālizstādi. Tajā viņa parādīja visu, ko ir darījusi lietišķajā mākslā. “Pirmā aizraušanās man bija keramika. Skolas gados no Veselavas braucu uz Cēsīm, kur bija keramikas nodarbības. Gribēju iestāties Lietišķās mākslas vidusskolas keramikas nodaļā, bet nobijos no eksāmena veidošanā,” atceras Līga. Izstādē bija redzami zīmējumi, gleznas, audumi, tautas tērpu detaļas, segas, gleznojumi uz zīda un frivolitē tehnikā darinātās mežģīnes, kas rokdarbniecei visvairāk patīk. “Ar laika distanci vērtējot, bija interesanti pašai skatīt savus darbus. Kad iekārtoju izstādi, aicināju kolēģus minēt, kā darbi tie ir. Dominēja viedoklis, ka tie ir “nopietna mākslinieka” un mākslas skolas audzēkņu darbi. Cik pati esmu dažāda, tik atšķirīgi ir darbi,” ir priecīga L.Mičule.
1988.gadā L.Mičuli aicināja vadīt Alūksnes tautas nama lietišķās mākslas studiju “Kalme”. Pirmo gadu viņa nostrādāja kopā ar iepriekšējo vadītāju Uldzi Jansoni.
“Bija vajadzīgas ne tikai jaunas zināšanas, bet arī prasme strādāt ar dažāda vecuma cilvēkiem. Turklāt tas bija tāds apjukuma laiks sabiedrībā, kad daudziem likās, ka lietišķā māksla nav nevienam vajadzīga. Labi, ka izdevās saglabāt pašdarbības kolektīvus,” secina l.Mičule. Tagad “Kalme” gatavojas 35.jubilejas izstādei. Tajā paredzēts, ka trīs bijušās studijas vadītājas parādīs darbos “savu laiku”. Līga domā, ka Uldzei Jansonei un Renātei Pilipai to izdarīt ir vieglāk, jo viņas turpina darināt darbus. Viņa pēdējos gados vairāk ir ciemiņš studijā.
“Pēdējo 15 gadu laikā pirmo reizi nebiju Brīvdabas muzeja gadatirgū. Bet tagad ir jāsāk domāt, ko audīšu un gatavošu izstādei. Lietišķā māksla vairāk dod, jo ir gandarījums sirdij un prātam (ir kāda praktiska lieta), bet arī vairāk prasa. Ir vajadzīgs laiks un arī spēks, lai pēc darba vēl varētu aust,” akcentē Līga. Tāpēc viņai nepatīk savus darbus pārdot. Desmit darba gados studijā Līga aušanas prasmi ir apguvusi pilnībā. “Rokdarbi atvirzījās sānis, jo “Kalmē” ir galvenokārt audējas. Un vadītājai ir jāprot viss – gan izstādi iekārtot, gan runāt tās atklāšanā,” secina Līga.
Iekārto māju un dārzu
Mičuļu ģimene nesen iegādājusies māju Alūksnē. Bet “māja ir projekts, ko nekad nevar pabeigt”. Ap māju ir dārzs, bet tas ir no jauna jāiekopj. “Man patīk dārza darbi. Biju aizrāvusies ar garšaugu audzēšanu. Gribēju redzēt, kādi tie izskatās un kā garšo. Tagad to zinu. Tāpat bija pupiņu kolekcija, bet tagad dārzā nebūs tik liela platība, lai audzētu daudzas šķirnes,” norāda L.Mičule.
Līgas saimnieces talants izpaužas salātu gatavošanā. Viņas prasmi ir novērtējuši visi kolēģi. “Varbūt esmu gardēde, bet patīk eksperimentēt. Salātus gatavoju pēc izjūtas. Ciemiņi zina, ka viņi varēs nogaršot dažādus salātus, bet gaļas ēdienu var arī nebūt,” atzīst Līga.
Skolas remonta laikā katru telpu prezentēja. Līga datoru klases prezentācijai izvārīja garneles eļļā, un tās ēda arī tie, kas parasti to nedara.
L.Mičule nevar galvot, ka pēc kāda laika negribēs pārmaiņas dzīvē. Taču viņa pieļauj, ka varbūt tās nebūs tik kardinālas kā iepriekš. Ar darbu un dzīvi viņa pašlaik ir apmierināta un pārmaiņas var radīt arī Ziemeru pamatskolā vai savā mājā.
Ko pati saka par sevi
Man liekas, ka manī diezgan spilgti izpaužas Vērša, manas horoskopa zīmes, īpašības. Ja kādu vezumu uzņemos vilkt, tad daru to pacietīgi. Esmu arī neatlaidīga, aktīva un radoša. Arī spītīga, bet normas robežās. Tā kā esmu dzimusi Pērtiķa gadā, manī ir kaut kas arī no šī dzīvnieka. Pērtiķi raksturo kā gudru un izveicīgu.
Par ko sapņo
Mans lielākais sapnis ir nokļūt kādā okeāna salā, kur var nogaršot visus jūras dzīvniekus. Nav teikts, ka visi garšos, bet gribu pamēģināt. Astoņkāji un kalmāru esmu ēdusi. Garnelēm ir bagātāka garša, kad tās vāra eļļā. Tikai nedrīkst vārīt ilgāk par trim minūtēm.
Kā vērtē saskaņu ģimenē
Kopā ar vīru esam viens kārtīgs cilvēks. Kas trūkst vienam, ir otram. Vīrs spēlē volejbolu, ir muzikants – spēlē ģitāru un dzied korī “Sonus”. Es šīm viņa nodarbībām esmu līdzjutēja. Toties vīrs ne acu galā nevar ciest dzijas tīšanu, lai gan apbrīnojami prot atraisīt mezglus makšķeres auklā. Viņš ir arī putnu pētnieks un visu par tiem var uzzināt. Vienīgi makšķerēšana ir hobijs mums abiem. Tiesa, ja zivis neķeras, nevaru visu dienu nosēdēt “bez mērķa”.
