Piektdien administratīvajā ēkā notika pārtikas bankas „Paēdušai Latvijai” palīdzības saņēmējiem domāts Ziemassvētku pasākums, kur bez svētku noskaņas radīšanas mērķis bija ļaut ģimenēm pateikt „paldies” saviem labvēļiem. Sākumā šis mērķis manī izraisīja smaidu, jo šķiet, ka nav nekā vienkāršāka un vieglāka par pateikšanos tiem, kas tev palīdzējuši. Vārds „paldies” ir viens no pirmajiem, kas mums tiek iemācīts bērnībā, tāpēc likās neiespējami, ka tas būtu jāmāca kādam, kuram bērnība jau sen ir aiz muguras.
Tajā pat laikā atskārtu, ka, laikam ejot, „paldies” arvien retāk tiek izmantots ikdienas situācijās. Parasti es „grēkoju” uz tādu notikumu rēķina, kad palīdzības saņemšana likusies tik pašsaprotama, ka pateikties šķitis lieki, vai arī tā manās acīs bijusi pārāk nenozīmīga, lai būtu pelnījusi atsevišķu „paldies”. Iespējams, no otras puses tas nemaz nav ievērots, taču vai ir kāds, kuram pateicības saņemšana likusies netīkama pat tad, ja tas notiek par it kā ierastām lietām?
Katrā ziņā Ziemassvētki ir laiks, kad teikt „paldies”, manuprāt, nekad nevar būt par daudz. Ne velti šis ir viens no pasākumiem piesātinātākajiem laikiem, kad šķiet – itin viss tiek darīts, lai parādītu kādam, ka viņš tiek novērtēts. Vienlaikus šis ir dāvinājumu laiks, kur pateicības izteikšana dažkārt var kļūt par vienu no vērtīgākajām dāvanām. Galu galā šajā gadījumā tas neprasa ne lielas izmaksas vai pūles, bet tikvien kā vēlmi pateikt „paldies” tiem, kas to ir pelnījuši, un izdarīt to tā, lai nebūtu šaubu, ka tas nāk no sirds.
