Eriks Berns grāmatā “Spēles, ko spēlē cilvēki” pievēršas personības un sociālās uzvedības teorijai un psihoterapijai.
Eriks Berns grāmatā “Spēles, ko spēlē cilvēki” pievēršas personības un sociālās uzvedības teorijai un psihoterapijai. E.Berns savus darbus adresējis plašam lasītāju lokam, tāpēc viņš lietojis sarunvalodas izteicienus. Tā ir viena no visvairāk lasītajām psiholoģijas grāmatām pasaulē.
Personību E.Berns aplūko kā trīs iespējamos “Es” apziņas stāvokļus – vecāku, pieaugušā un bērna stāvokli. Tiekoties ar citiem, cilvēks atrodas kādā no šiem stāvokļiem. Tie ir ļoti dinamiski un mainās atkarībā no situācijas vai sarunas gaitas. Ar vārdu “spēle” jāsaprot atkārtojošos slēptu mijiedarbību kopums, un tam piemīt manipulatīvs raksturs. Tam, kurš uzsāk spēli, vienmēr ir kādi slēpti nolūki attiecībā pret otru cilvēku. Lielākoties tās traucē veidot patiesi atklātas, tuvas attiecības starp spēles dalībniekiem.
Spēļu analīze
Pavisam E.Berns ir aprakstījis ap 120 spēļu. Spēļu analīze ir viņa psihoterapijas pamatā. Tās mērķis ir iemācīt cilvēkam noteiktās situācijās pieņemt pieaugušā stāvokli, kas ļauj atpazīt savas un citu spēles un pāriet uz saprātīgākām un godīgākām attiecībām. Grāmatas pirmajā daļā ir apkopotas spēļu analīzei un izpratnei nepieciešamās teorētiskās nostādnes. Otrajā daļā ir dots individuālo spēļu apraksts. Trešā daļa ļauj saprast, ko nozīmē brīvība no spēlēm.
Svarīgi ir saprast, ka katrs cilvēks ikvienā sociālās saskarsmes brīdī izpauž vecāku, pieaugušā vai bērna “Es” stāvokli un ka cilvēki ar atšķirīgu gatavības pakāpi spēj pāriet no viena stāvokļa uz citu. Katrs cilvēks ietver sevī vecāku tēlus, jo katram ir bijuši vecāki; katrā cilvēkā ir pieaugušais, jo katrs spēj objektīvi apstrādāt informāciju; katrs cilvēks ietver sevī mazu zēnu vai meiteni, jo katrs ir bijis jaunāks, nekā pašreiz.
Vitāli svarīga nozīme
Katram “Es” stāvokļu veidam ir vitāli svarīga nozīme cilvēka organisma dzīvē. Bērnā mājo intuīcija, radošs gars, spontanitāte un prieks. Pieaugušais ir nepieciešams izdzīvošanai – apstrādā informāciju un varbūtības, pazīst savus trūkumus un zina, kas to iepriecina. Vēl viens pieaugušā uzdevums ir kontrolēt vecāku un bērna rīcību un būt tiem par objektīvu starpnieku. Vecākiem ir divas galvenās funkcijas – tie iedrošina cilvēku efektīvi darboties kā savu reālo bērnu tēvam vai mātei, kā arī – daudzas reakcijas padara automātiskas, daudz kas tiek darīts tāpēc, ka “tā mēdz darīt”- tas atbrīvo pieaugušo no nepieciešamības pieņemt maznozīmīgus lēmumus.
Klasificē grupās
Spēles ir klasificētas grupās atbilstoši tām raksturīgajām norises situācijām. Spēļu grupas ir šādas: spēles visam mūžam, laulāto spēles, spēles sabiedriskos pasākumos, seksuālās spēles un kriminālās pasaules spēles. Tām seko spēles profesionāļiem jeb spēles konsultāciju kabinetā un visbeidzot doti daži labo spēļu piemēri.
Spēles visam mūžam
Pie “Spēlēm visam mūžam” pieder spēles “Alkoholiķis”, “Parādnieks”, “Paskaties, ko es daru tevis dēļ” un citas. Spēlē “Alkoholiķis” ir pieci dalībnieki, kaut arī viņu lomas var pārklāties. Centrālā loma ir Alkoholiķis, tā galvenais partneris ir Vajātājs, ko visbiežāk spēlē pretējā dzimuma pārstāvis, parasti- laulātais draugs. Trešā loma ir Glābējs, ko parasti spēlē tā paša dzimuma pārstāvis. Bieži Glābējs ir labs ģimenes ārsts. Ceturtā loma ir Vientiesis. Dzīvē visbiežāk to spēlē Alkoholiķa māte, kas dod naudu, izrāda līdzjūtību un kritizē vedeklu. Šajā spēles aspektā Alkoholiķim ir jāprot rast ticamu skaidrojumu savai vajadzībai pēc naudas. Abi izliekas, ka tam notic, kaut gan labi zina patiesību. Piektā loma ir Savedējs – tiešais dzērienu piegādātājs, kurš saprot alkoholiķa bēdas.
Spēles sākuma stadijās dzērāja sieva var spēlēt visas trīs palīglomas. Pusnaktī viņa ir Vientiesis, kas palīdz vīram noģērbties un ļauj izgāzt uz sevi dusmas. Nākamajā rītā viņa ir Vajātājs, kurš rāj Alkoholiķi un atgādina par viņa ļaunajiem darbiem. Vakarā viņa ir Glābējs, kurš lūdz Alkoholiķi atteikties no viņa sliktajiem paradumiem.
Psiholoģiska atveseļošanās no alkoholisma paredz iespēju atteikties spēlēt spēli kopumā, ja izdodas atrast kaut ko tādu, kas Alkoholiķi interesētu vairāk nekā spēles turpināšana. Bet, kā jau labi zināms, tā parasti ir nopietna spēle, no kuras spēlētājam ir ļoti grūti atteikties. Radniecīga šai ir spēle “Iedzersim pa glāzei!”
Pie tām spēlēm, kuras visbiežāk uzplaukst tieši attiecībās starp laulātajiem draugiem, pieder “Strupceļš”, “Tiesas zāle”, Frigidā sieviete”, “Frigidais vīrietis”, “Nomocītā mājsaimniece”, “Ja nebūtu tevis”, “Skaties, cik ļoti es centos” un “Dārgā”.
Līdzīgā veidā un daudz plašāk analizētas arī citas spēles.
Sabiedriskos pasākumos – “Kauna traips”, “Vai nav šausmīgi?”, “Lempis”, “Kāpēc jūs ne…?- Jā, bet…”. Seksuālās spēles – “Nu, sakaujieties!”, “Perversija”, “Dinamo”, “Zeķe”, “Skandāls” . Labās spēles – “Lietišķa cilvēka brīvdienas”, “Kavalieris”, “Priecājos, ka varu jums palīdzēt”, “Ciema gudrais”, “Viņi priecāsies, ka pazina mani” un citas.
Šajā darbā Eriks Berns rosina lasītāju pašu paskatīties uz sevi no malas un, analizējot savu uzvedību dažādās sadzīves situācijās, pašam atrast sev piemērotāko risinājumu. Un gan jau katrs šīs grāmatas lasītājs šeit atpazīs savu spēli un varēs padomāt, ko ar to iesākt tālāk.
