Sāpīgākās darba tiesisko attiecību tēmas joprojām ir atlaišana no darba un atalgojuma neizmaksāšana, turklāt pirmskrīzes problēmām klāt nākušas arī pāris draudīgu tendenču, kas saistās ar uzņēmumu bankrotu, atklāj Valsts darba inspekcijas (VDI) direktors Arnis Luhse. Viņš paredz, ka sezonas darbi šogad varētu palielināt nelegālās nodarbinātības rādītājus, tomēr iezīmē arī iespējamo situācijas risinājumu.
– Kas patlaban notiek ar darba tiesību ievērošanu Latvijas reģionos?
– Kopaina visur ir stipri līdzīga. Rīgā sūdzību VDI ir sešreiz vairāk nekā citos reģionos, bet neaizmirsīsim, ka Rīgā ir miljons iedzīvotāju. Latvijā ir divi sociāli aktīvāki reģioni – Rīga un tās rajons un Kurzeme ap Liepāju un Ventspili. Tur kaut kas uzņēmumu ziņā kustas. Citviet…
– Vai darba tiesību pārkāpumu vilnis, kas sākās līdz ar masveida atlaišanu, patlaban ir noplacis?
– Nē. Divas centrālās tēmas ir: par maz, slikti vai nemaz nemaksā un mani atlaiž. 51% iesniegumu, ko saņem VDI, ir par nesamaksāšanu. Kopš pērnā gada arī vairumā nāk bijušie valsts un pašvaldību iestāžu darbinieki ar jautājumu – kāpēc samazināja mani, kapēc ne Pēteri vai Miķeli?
– Cik darbinieku sūdzību, kas mēdz būt subjektīvas, ir samērojamas ar reāliem darba tiesību pārkāpumiem?
– Vairāk nekā 90 % sūdzību ir pamatotas. Bet faktiski visās sūdzībās kaut kas ir atrodams, jo – būsim godīgi – likums līdz galam nav ievērots gandrīz nekad. Piemēram, darbiniekam paziņojums par atlaišanu iedots trīs dienas par vēlu, darbinieks uz tā nav parakstījies. Vēlāk darbinieks raksta iesniegumu VDI, ka nav informēts par atlaišanu, darba devējs protestē, bet darbinieka paraksta nav, tādēļ pēc likuma sanāk, ka viņš atlaists nepamatoti. Protams, viņu otrā piegājienā atlaiž pamatoti. Bet sūdzību vilnis uzreiz neapstājas.
– Vai darba devēji tomēr pamazām nekļūst apzinīgāki darba tiesību ievērošanā?
– Pat apzinīgie nevar visu pārzināt. Bet tāpēc, pirms kaut ko dari vai paraksti, nu, pajautā VDI. Mēs dienā sniedzam apmēram 100 konsultāciju, pa telefonu tikpat, bet saprotam, ka ik dienas vēl apmēram 300 zvanītāju paliek aiz borta, tāpēc mums kopš 1. maija ir vēl viens konsultāciju telefons.
No darbiniekiem pa telefonu pārsvarā jautājums ir viens – mani laiž vaļā, ko man tagad darīt? Atbilde – samazinot štatus, līdz ar atlaišanu pienākas kompensācija, tāpēc nevajag rakstīt iesniegumu „pēc paša vēlēšanās”. Zvana arī darba devēji un prasa, kā pareizāk samazināt štatus. Mēnesi iepriekš brīdiniet un obligāti apskatiet, lai būtu darbinieku paraksti par to, ka viņi ar atlaišanas faktu iepazinušies.
Taču ir vēl viena jauna, briesmīga tendence – ka atlaiž neatlaižot. Uzņēmums pārstāj eksistēt, bet darbinieki netiek oficiāli atlaisti, tāpēc Valsts ieņēmumu dienestā (VID) skaitās kā strādājošie un nevar kļūt par bezdarbniekiem. Darba devējs nav sasniedzams, atrodams vai izvairās no mums un policijas. Darbinieki tad ir bezizejā, un arī mēs viņiem īsti nevaram palīdzēt, jo šādā situācijā par bezdarbnieku var kļūt tikai caur tiesu. Te būtu jāmaina likumdošana – ja nevaram uzņēmumu atrast, tad uzskatām, ka darbinieki no tā ir atlaisti.
Problēmas ir arī ar maksātnespēju. Liekas, ja uzņēmumam iecelts maksātnespējas administrators, visām sistēmām, arī darba tiesību ievērošanai, vajadzētu strādāt labāk. Izrādās, tā nav. Līdzko ieceļ administratoru, sākas darba tiesisko attiecību valkāšana no viena kakta uz otru, lielāka nekārtība. Pieļauju, ka administrators vienkārši netiek galā – viņam ir milzu kaudze ar dokumentiem, viņš atlaiž darbiniekus, bet izdara to nepareizi. Kamēr vēl pats uzņēmuma īpašnieks velk dzīvību, viņam varbūt grūti iet, bet viņš ir lojāls, mēģina kaut ko risināt, kontaktēties ar VDI. Bet administrators bieži pasaka – naudas nav, dokumentus nevar atrast un man, ziniet, ir 32 tādi uzņēmumi ar 30 darbiniekiem katrā.
– Vai, salīdzinot Rīgu un reģionus, darba devēja (ne)cenšanās ievērot darba tiesības atšķiras?
– Darba tiesisko attiecību pārkāpumu ziņā uzņēmumos laukos un galvaspilsētā ir viena aina. Tā varbūt atšķiras darba aizsardzībā – jo lielāks uzņēmums, jo situācija ir labāka, un lielie uzņēmumi centrējas ap Rīgu.
– Un kā ar darbinieku informētību par savām tiesībām?
Cilvēki visur vienādi. Rīdziniekam varbūt ir vieglāk atnākt uz VDI konsultāciju. Bet arī laucinieki zvana. Laucinieki, man liekas, ir mierīgāki, rīdzinieks ir ekspansīvāks, aktīvāks iesniegumu rakstīšanā un savas taisnības panākšanā. Bet to var saprast – lauciniekam ir sava gurķu dobe un kartupeļu lauks.
Ir gan arī tā, ka darbinieks uzraksta sūdzību, ka viņam divus gadus maksā algu aploksnē. Bet kāpēc tu to dari tikai tagad? Mans skaidrojums ir, ka visu laiku aploksnē bija 300 latu, tagad ielika 200, puses vairs nevarēja vienoties, un darbinieks pasūdzējās.
Mēs cīnāmies tikai ar sekām. Ja mums būtu normāls neapliekamais minimums – ap 200 latiem –, tad abas puses vairs nebūtu tik ļoti ieinteresētas aploksnēs. Patlaban kā ejam pārbaudē, tā tās aplokšņu algas ir. Turklāt mūsu inspektori ik mēnesi notver ap 40 bezdarbnieku, kuri, nelegāli strādājot, turpina saņemt pabalstu, kas tad ir valstij jāatmaksā. Katru mēnesi viņu skaits divreiz pieaug.
Izplatīti, pat lielākos uzņēmumos, kļūst arī uzņēmumu līgumi, kad darbinieks tiek noformēts kā pašnodarbinātais. Kaut kādi nodokļi tiek maksāti, bet darbiniekam – viltus pašnodarbinātajam – nepienākas ne pabalsti, ne slimības lapa. Cilvēki nepadomā par šāda līguma sekām.
– Kā vērtējat svaigākās izmaiņas Darba likumā? Vai tās ko mainīs?
– Pozitīvi, ka darbinieks vairs nevar bezgalīgi „slimot”. Ne tik laba lieta manā izpratnē – ka studentiem vairs nav obligāti jāsaglabā darba samaksa mācību atvaļinājuma laikā.
Labi ir arī tas, ka tagad darba devējam par darbinieku, ar kuru noslēgts līgums, jāpaziņo, pirms darbinieks sāk darbu. Tas, manuprāt, arī neprasa pārlieku piepūli no darba devēja puses. Te gan atkal ir sanācis caurums. Salīdziniet: ja darba devējs nodarbina darbinieku nelegāli, sods ir 750 latu, bet, ja viņš saka – vai, es aizmirsu par darbinieku paziņot VID! –, tad sods ir tikai 10 latu. Nedrīkst tā būt. Šī jaunā norma ir vienīgais jaunums likumā, kas vērsts pret nelegālo nodarbinātību. Bet tas neizslēdz pirmās dienas līgumus – datumu iepriekš sagatavotā līgumā ieraksta tikai tad, kad atnāk VDI, un trešdaļa uzņēmuma darbinieku pēkšņi ir pirmo dienu darbā.
– Vai darba tiesību pārkāpumi ir arī sezonas darbos?
– Pagājušajā gadā izteiktu sezonas svārstību nebija. Bet pieņemu, ka daudzi sezonas darbi ir nelegāli. To daļēji pierāda ziema – lielākais pieķerto nelegālo strādnieku skaits ir mežizstrādē. Tomēr sezonas darbiem lauksaimniecībā tiek meklēts risinājums. Ir iecere kā daudzās ES valstīs ieviest sezonas darbu karti lauku cilvēkiem, ar ko viņi var vienu dienu pie Miķeļa saimniecībā vagot kartupeļus, otru – pie Jāņa vākt sienu. Tad nebūtu ar katru darba devēju jāslēdz līgums, darba devējam savukārt nebūtu par katru šādu sezonas darbinieku jāpaziņo VID. Bet, zinot mūsu valsts pārvaldes lēno mašīnu, šaubos, vai to šogad paspēs.
– Kas sezonas darbiniekam jāzina, lai sevi pasargātu?
– Jāslēdz darba līgums ar darba devēju. Uz sezonas darbinieku attiecas absolūti visas tās pašas darba tiesības un pienākumi, kas – strādājot patstāvīgu darbu. Vienīgā atšķirība – līgums ir terminēts. Bet arī sezonas darbiniekam var noteikt pārbaudes laiku.
– Vai VDI var palīdzēt situācijā, ja sezonas darbiniekam no Latvijas nav samaksājis darba devējs ārzemēs?
– Jā. Darbinieks nāk pie mums, mēs sazināmies ar līdzīgām iestādēm attiecīgajā valstī. Dažviet gan ir problēmas, kā, piemēram, Kiprā. Neviens Kipras nepilsonis šajā valstī nedrīkst uzturēties ilgāk par sešiem mēnešiem, pēc tam viņu deportē. Zinu vairākus gadījumus, ka cilvēks šo laiku nostrādā, bet tad atbrauc policists – bieži pat paša darba devēja izsaukts –, pavada cilvēku uz lidostu, un viņš pēdējo algu nesaņem. Iestādes tad norobežojas – šis cilvēks ir noziedzies, tāpēc mēs viņam nepalīdzēsim. Tad arī pie mums VDI viss apstājas.
