Raisi matu pīnes, saulei atveries…
* * *
Raisi matu pīnes,
saulei atveries,
atļauj dienvidvējam
maigi pieskarties.
Ērkšķu rožu klēpi
sirdī izauklē,
dod uzplaukšanas spēku
sapņu pasaulei.
Es nolīšu kā lietus,
tik dvēselīgi silts.
Uz debesīm man pretī
augs sārtu rožu tilts.
* * *
Liec savu sāpi manā pagalvī.
Liec saudzīgi, lai ienāk dziļi sapnī
Un, līdz ko mēness aizdegs lukturi,
Mūs raibā naktstauriņu dejā sviedīs.
Starp ugunīgi spožām zvaigžņu smailēm,
Kur debess krūkas izlijušais piens,
Starp melnā tumsā iznirušām bailēm
Top viegls spārnu glāsais pieskāriens.
Tik saudzīgi,- lai ienāk manā elpā,
Caur lūpu ugunssārtiem rubīniem,
Liec savu sāpi manā sapņu telpā
Un prom uz pirmsākumiem – aizmūžiem…
* * *
No mākoņskavām raisīties
un līdzi lietum lejā
pa bērza lapām noritēt
uz sārtas puķes vaiga.
No maigā zieda noreibstot,
līdz saknei tajā ieiet,
un tad – līdz skaudram ziemelim
par mīlestību dziedāt.
Ivars Strautiņš
* * *
Pacelties pāri ikdienai
Ik rītu apsveikt sauli,
Miglas plīvuros
Nomazgāt muti
Un rasas dimantos
Izmērcēt kājas.
Lai skan.
Pasaules elpa ausīs
Un smilgu dziesma
Dvēselē.
Daiga Sliņķe
