Par “Covid-19” vīrusa
nedarbiem
Kur tāds radies? – pasaulē brīnās.
It kā no pārapdzīvotās Ķīnas
Kovidvīruss bez robežām klīst
Un cilvēcīgumu nepazīst.
Nešķiro tautas pēc ādas krāsas,
Visi šim mīļi kā brāļi vai māsas,
Tikai ne asara nenobirst,
Kad daudzi ciešāk apskautie mirst…
Bet varbūt, ka Dievs šo haosu radījis pats –
Bez Dieva ziņas taču nenokrītot ne mats?
Es nevaru ieteikt kā Ļeņins –
ko darīt,
Šis vīruss vēl trakos ilgāk kā
parīt.
Mums tiešām apkārt nav
jāvazājas,
Biežāk jāmazgā rokas un
jāpasēd mājās.
Katram jāievēro pašdisciplīna.
Bet Dievs laikam šoreiz pagājis malā,
Ticot, ka ļautiņi paši tiks galā.
Neviens gan vēl nezin, cik drīzi
Mēs pārvarēsim šo krīzi.
Ja senlaikos kādu pēra ar stibu,
Vai šodien tā jāsauc par mīlestību?
Te, iespējams, iebildīs gudrītis kāds:
Nav cilvēkiem izprotams Dieva prāts.
Varbūt
Es biju dzejdaris diezgan ražīgs,
Par klimata izmaiņām mēreni bažīgs.
Kad izbeidzās atskaņas vārdu krājumā,
Es aizgāju tādā kā atvaļinājumā.
Bet brālis teica: paklausies, Luij,
Tev izteikts tiek vislielākais fui!
Ja tev ir dotības izteikties pantos,
Bet tu šo talantu neizmanto.
Vēl bezgala daudz priekšā
jubileju,
Ko vajadzētu apsveikt ar dzeju…
Pēc idejas nodoms mans izlikās skaists:
Vairāk tos jaunos drukāties laist!
Varbūt reiz piedzims jauns Peters vai Ziedonis
Kā dažā šovā kāds izcilnieks dziedonis.
Diemžēl līdz šim cerībās nācās vilties,
Tie talanti nesāk kā cālēni
šķilties,
Jo jaunajiem patīk pa gadžetiem klejot
Un neatliek laika ko jēdzīgu dzejot.
Bet īstie dzejnieki varbūt dzims tālās
Pasaulēs paranormālās un
virtuālās?
Luijs Prūsis
***
Aprīļa putenis negaidīts ieradies
Ar sniegpārslām vējā pašūpoties.
Par vēlu tas, april, beidz māžoties šodien,
Laiks tālāk tev, visiem mums jāsatiekas.
Puteņa vējos ir plaukstošais ziediņš,
Skumīgi noliecas, sasalst un vīst.
Neļaujies, aprīlīt, puteņa iedvesmai
Sabojāt visu, kas pavasarim lemts.
Vēsma Kokle – Līviņa
