Kāpēc?
Kāpēc tev šodien tik skumīgas acis?
Tu esi tik klusa kā
Debess mala, pārmaiņas gaidot.
Nāk Ziemassvētki ar zvaigzni spožu
Un svētā naktī sildīs nosalušos prātus,
Kaut sastingusi domu silos,
Nebēdz projām,
Augšup raugies!
Kur tā zvaigzne spožā nakti pārvērš
Gaišā dienā.
Ziemassvētku gaidās
Pār laukiem sniega pārslas lido,
Viņu plīvurs maigs un liegs
Tāltālu apņem zemi plašo,
Pār dārziem dvašo ziemas miegs.
Kā zvaigžņu kūļi debesīs,
Tā eglītēs drīz sveces iedegsies,
Eņģeļmati pavedienus raisīs,
Iemirdzēsies jaunā pasakā.
Degs augstu spožās sapņu sveces,
Un katrā logā spīdēs viņu glāsts,
Bet baznīctornī gailis zvaniem līdzi
Drīz dziedās Ziemassvētku dziesmas
Līksmās mums!
Mazliet no mistikas
Aiz loga aste!
Tiešām, tiešām šūpojas vējā:
Žvīgu, žvāgu!
Patīk viņa vēja brālim.
– Vai tiešām tur aste? – man sirsnīgi jautā.
– Jā, aste aiz loga smilkst
Tāpēc, ka netic tai.
Mirkli bija un aizgāja vienatnē
Citā pasakā, pie cita loga:
Žvīgu, žvāgu…
Debess atver vārtus
Pāri skaidra debess slejas,
Lido padebesis stalts,
Zelta smailē saule smejas,
Spoguļojas peļķē.
Pašos pirkstu galos
Roka zilgmi satver,
Debess atver vārtus,
Neprātīgi nodreb sirds.
***
Taciņa uz Ziemassvētkiem iemīta, pirmā un otrā adventes svece iededzināta.
Drīz būs trešā un arī ceturtā.
Tad jau arī paši Ziemassvētki. Zeļ un zels bizness.
Atmaigs naudīgo sirdis, kaut kas tiks arī trūcīgo galdam. Degs egles, vismaz ārpusē.
Aiz loga zvanīs baznīcu zvani. Pasaules karuselis griezīsies. Vai šajā vietā piedzims Kristus bērniņš? Tas lai paliek kā mūžīgs jautājums.
Mūžīgās vērtības
Tu atnāci manā vietā un ezera malā uzcēli baltu pili.
Iestādīji kokus un nosauci tos par Ticību.
Tad pagalmā iesēji puķes un nosauci tās par Cerību.
Puķes nenobradājām, no pagalma Tu tās pārnesi
Uz pili un nosauci par Mīlestību.
Meža lūgums
Kādā dienā aizgāju līdz mežam.
– Paskaties vērīgāk uz mani, – lūdza mežs, – ieskaties stirnu pēdās
un ieklausies zaļo egļu vēdās!
Es paklausīju.
– Paskaties uz mani! – lūdza vēl mežs.
– Paskaties, lai iedegtu sevī lukturi,
Lai gaisma ziedētu tevī!
Un atrastu ceļu uz mājām pa siržu pēdām.
Tikai nepazūdi!
Ja jau jānosnieg no bēdām,
Tad paliec klajumā un ietinies zaļumā,
Tur zvaigznes plecos segu sedz.
Ja jau nevar izbēgt no skaļuma,
Tad paliec skaļumā,
Tikai nepazūdi baltā putenī…
Nu ziemas dienas nāk ar leduspuķēm.
Sen projām svēteļi un saule debesīs.
Vien brūnais čiekurs egles zarā
Svētku gaidās jaunu pavasari sauc.
Ieva Pētersone
— Ieva Pētersone
Alūksnes vēju meklēju
Alūksnes vēju meklēju,
Jo es no Liepājas,
Jo vēju mums daudz.
Pat tur, Liepājā, šūpoties vējā mums paradums.
Redzot šeit tās daudzās pilis un salas,
Varbūt Alūksnes vējš ir nolīdis alās?
Kāpjot augšā skatu tornī,
Jūtu, kā vējš uzņem spēku joni.
Stāvu es lepni
Tā kā jūras krastā
Pašā Alūksnes pussalas torņa mastā.
Ak, šis ezers un tā skati
Pievelk mani kā pie jūras,
Kad plīvo mati.
— Citrusiņš
