Man bija reiz sapnis par skaistu mīlestību…
Man bija reiz sapnis
par skaistu mīlestību…
Tajā būtu pārdomāts viss un glīts –
viens otra acu siltumu un smaidu
mēs nestu līdz”.
Kad, sadevušies rokās mēs ietu pa ielu –
cilvēki atskatītos
un smaidītu visu dienu.
Mēs paceltu acis, kur klusi blāv debesis zilas –
un mums tiktu dāvātas
vēl baltākas ilgas…
Tā es sapņoju ilgi, līdz savos sapņos atradu sīvi.
Ko mēs iesāktu ar tik
saldu dzīvi?
Agri vai vēlu – viss pārvērstos sūrumā.
Tādu laimi var vienīgi
izsapņot mūža gājumā…
* *
Mēs esam viens otram.
Te. Tagad. Un – vēl…
Un ir debess,
kas laimīga pāri mums kvēl.
Mēs viens otram vēl esam.
Šodien. Un – šajā brīdī.
Un, ja no tās debess kas snigs,
tad – tikai mums diviem.
Pāri mums viena debess.
Un sirds arī
vēl abiem ir viena…
Zinu – ir labi, ja pieder tev
šī mana mūža diena.
