Tavās plaukstās kūst sniegs. Vieglas pūkas izzūd miegainā tālumā. Turpat, kur mūsu ilgas. Man gribas tev pieskarties. Vēl un vēl.
* * *
Tavās plaukstās kūst sniegs. Vieglas pūkas izzūd miegainā tālumā. Turpat, kur mūsu ilgas. Man gribas tev pieskarties. Vēl un vēl. Šķiet, tu vienmēr esi man līdzās. Domās noteikti . Ziemīgs lietus sajauc prātu. Tas saldē un biedē. Tā notiek ar katru mums apkārt.
Es gribu paturēt kalnus, tās divdesmit četras stundas un tavu elpu. Es gribu paturēt tos sarkanīgos un pašpārliecinātos iežus, kas nenieka nezina no jūtām. Tās viņi tikai redz, ir redzējuši simtiem gadu. No neiespējamā paturēt to mirkli, ko vispār drīkst. Vēlreiz – kā iemīlēties. Dodot iespēju un nodarot pāri.
Bet par to nerunāsim. Šodien – nē. Citreiz. Nekad. Iet laiks. Pārāk cieši es tevi turu. Sapņiem vajag brīvību. Tikai tā tie kļūst īsti. Bez atvadām. Sniegs un lietus nerimstas. Ir labi tā, kā ir.
Jana
