Kamēr vidusskolas pēdējo klašu skolēni gatavojas noslēguma eksāmeniem, augstskolas domā par sevis prezentēšanu, vēršot potenciālo studentu uzmanību uz savu piedāvājumu.
Kamēr vidusskolas pēdējo klašu skolēni gatavojas noslēguma eksāmeniem, augstskolas domā par sevis prezentēšanu, vēršot potenciālo studentu uzmanību uz savu piedāvājumu. Ar šādu mērķi vakar Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas Alūksnes filiālē norisinājās atvērto durvju diena, kurā piedalīties tika aicināti gan topošie, gan arī jau esošie studenti.
Nav šaubu, ka daļa augstskolas studentu savas studijas uzsākuši, nepieciešamības vadīti, kur lielāks stimuls par zinātkāri ir darba tirgū valdošā prasība pēc augstākās izglītības. Arī vakar atvērto durvju dienā redzēju cilvēkus, kuri studēt sākuši, tieši šādu mērķi vadīti. Tiesa, klausoties viņu stāstījumos par augstskolu, es uzmanību pievērsu viņu paustajām atziņām par studijās pavadīto laiku un to nozīmi viņu dzīvē. Vieniem augstskola kļuvusi par iespēju atrast labāku darbu, citiem tā cēlusi pašapziņu, savukārt vēl daži pauda seno patiesību, ka mācīties nekad nav par vēlu.
Šajā sakarībā es atcerējos kādu kungu cienījamos gados, kas studijas, nepieciešamības vadīts, uzsāka vien dažus gadus pirms došanās pensijā. Lai gan studēt nepavisam nav gribējies, viņš atzina, ka tas viņa dzīvē ieviesis pozitīvas pārmaiņas, ļaujot iepazīt jaunus cilvēkus un gūt pārliecību par savu spēju tikt galā ar vēl nepieredzētām situācijām. Līdzīga doma pavīdēja arī vakar dzirdēto cilvēku stāstījumos, liekot atskārst, ka svarīgāka par zinātkāres un darba prasību apmierināšanu ir iespēja nokļūt sev neierastā vidē un paplašināt ap sevi sabiedrības loku, kas dažkārt dod lielāku ieguldījumu cilvēka izaugsmē nekā zināšanas.
