Pat eņģelis pārvērtīsies par velnu,
Ja sirdsapziņu sasmērējis melnu,
Bet valdībai šķiet visai normāli
Sev pielikt algu vairākos tūkstošos
Un pensionārus var mierināt formāli,
Ka jātaupa esot tos latus trūkstošos.
Un ministriem galvas aiz piepūles kūpot,
Jo tautas veselība visvairāk rūpot –
Lai ilgāk panīkst zem iztikas minimuma
Bez melniem ikriem, lašiem un ruma,
Bet arī bez žulicību radītā stresa,
Jo tautai kliju maize un lētākā desa
Nerada vēderus resnos un dubultos zodus,
Kas tautas kalpiem ir tikai par godu,
Jo kaut kā jau jāatšķir izredzētie
Un kādam tak jāapēd nocenotie un lētie,
Un jāmīl vairāk šo piesmieto dzimteni.
Bet tikai ar nākošo gadu simteni
Arī par tautu sāks domāt kāds deputāts,
Ja pietiekoši savā kontā būs krāts…
Bet pārāk ilgi ar solījumiem mēs baroti
Un ja nu nesagaidām un noliekam karoti?
Kur tad tās lielās pensijas liks?
Atkal būs tautas labdariem kārtējais čiks.
Un te nu patiešām var raudāt vai smaidīt,
Bet mēs kā baloži negribam drupačas gaidīt.
Ja valdība nespēj ātri risinājumu rast,
Ar godu vai negodu vajag atkāpties prast.
Bet veselību gan tiešām pasargās mums
Vien pilnvērtīgs iztikas minimums.
Vēl negribas gulēt kā nopļautām smilgām
Zem saulainās Latvijas debesīm zilgām.
Bet inflācija mūs ietekmē pozitīvi –
Kā nezāles pārāk ilgi mēs dzīvi.
