Nesen Briselē un Rīgā pie Eiropas Komisijas (EK) ēkām notika protesta akcijas pret Latvijas valdības sociālo politiku, kurās izskanēja vairāki jautājumi.
Kāpēc EK nerūpējas, lai nepieļautu sociālo netaisnību Latvijā?
Tieši pretēji. Ja Latvijas valdības rīcībā šodien nebūtu starptautiskā aizdevuma, tad budžeta samazinājumi būtu vismaz 3 reizes lielāki, jo Latvijas valsts budžetā vienkārši nepietiktu naudas valsts funkciju veikšanai. Līdz ar to sekas trūcīgajiem iedzīvotājiem būtu nesalīdzināmi smagākas.
ES valstu solidaritāte šodien ir realitāte, jo ES ir galvojusi par aizdevumu 5,3 miljardiem eiro (3,7 miljardi latu) un piedāvā savas zināšanas un pieredzi, lai Latvija izietu no krīzes. Piemēram, grūtībās nonākušajiem Latvijas valsts var garantēt tikai minimālo ienākumu līmeni jeb 40 latus. Papildus tiem šodien no Eiropas Sociālā fonda līdzekļiem tiek finansētas tādas sociālās programmas kā darba meklētāju apmācība 4 miljonu latu apmērā 2009.gadā, potenciālo bezdarbnieku apmācība, lai uzlabotu prasmes un tādejādi konkurētspēju darba tirgū – 1,8 miljoni latu šogad. Īpašas apmācības tiek piedāvātas ilgtermiņa bezdarbniekiem, invalīdiem un citām grupām 1,9 miljoni latu 2009.gadā, kā arī bezdarbnieku stipendijas 100 latu mēnesī katram. 2010. gadā aptuveni 38 000 bezdarbnieku varētu saņemt 24 miljonus latu.
Kopā 2009. un 2010. gadā aptuveni 91 000 Latvijas cilvēku šiem mērķiem no Eiropas Sociālā fonda varēs saņemt 64 miljonus latu.
Kāpēc Eiropas Komisija neiejaucas?
Tas ir tipisks jautājums postpadomju sabiedrībā, jo esam pieraduši, ka “centrs” visu regulē un diktē. Fundamentālā atšķirība ir tā, ka ES stingri respektē dalībvalstu suverenitāti. Tā ir arī atbilde tiem, kas uzstāj, ka Eiropas Savienība esot otra Padomju Savienība.
Normāli, ka katra dalībvalsts pati nosaka savas sociālās politikas prioritātes, konsultējas ar sociālajiem partneriem un atbildīgi plāno finansējumu. Gan sociālās politikas, gan veselības vai izglītības politika joprojām ir 100% dalībvalsts atbildībā un dalībvalstis tās nav deleģējušas ES. Tieši šajās jomās visspilgtāk izpaužas valsts un nacionālās tradīcijas.
Eiropas Komisija gadiem ir ieteikusi reformēt sociālo jomu. Savukārt, Latvijas izvēle bija rekomendācijām sekot vai ne. Reformas, kuras varēja veikt pakāpeniski vairākos gados, nu ir jāveic šodien un nekavējoši.
Kāds ir risinājums vai izeja no šīs situācijas?
Starptautisko aizdevēju aizdevums nav komercaizdevums, bet gan aizdevums, kurš jāiegulda reformās – sāpīgākajās jomās kā izglītība, sociālā joma, veselības aprūpe un valsts pārvalde. Šodien pieņemtie valdības lēmumi tieši ietekmēs situācijas attīstību valstī rīt, un to, vai krīze turpinās padziļināties vai ne.
Godīgi jāatzīst, ka Latvijā ir ārkārtīgi nopietna ekonomiskā situācija. Tas diemžēl prasa valdībai un Saeimai pieņemt nepopulārus lēmumus. Svarīgi tos izskaidrot cilvēkiem un parādīt, kāda ir šo lēmumu ietekme uz ekonomikas atveseļošanu un dzīves stabilizēšanos Latvijā nākamajos gados.
Varbūt svarīgāka par vienošanos ar starptautiskajiem aizdevējiem šodien ir sabiedrības izpratne un atbalsts. Šāds valdības sociālais pakts ar sabiedrību dotu skaidrību cilvēkiem par nākotni un ļautu ne tikai gūt viņu atbalstu, bet arī izvairīties no reformu lēmumu politizācijas.
