Pandēmijas laikā man šķita interesanta kaut kur dzirdēta doma izvēlēties lasīt literatūru, kas ataino daudz nopietnākas krīzes situācijas par to, ko pašlaik piedzīvojam, lai tādā veidā saprastu, kas ir īstas grūtības. Tieši tehnoloģiskās katastrofas 34. gadadienā izvēlējos jau sen iecerētu Svetlanas Aleksijevičas romānu “Černobiļa” (krieviski “Černobiļskaja moļitva”), 2011. gadā izdotu apgādā “Juma-va” un meklējamu bibliotēkās. Kopš noskatījos ASV miniseriālu “Černobiļa”, kas pērn saviļņoja pasauli, biju cieši nolēmusi izlasīt arī baltkrievu rakstnieces romānu, pēc kura motīviem filma veidota, un beidzot bija īstais laiks to darīt. Jāatzīst, labi, ka ārkārtējā situācijā grāmatu bibliotēkā varēja atgriezt vēlāk, jo laiku pa laikam nācās nolikt to malā, lai izlasīto pārdomātu, “sagremotu” vai gluži vienkārši ievilktu elpu, jo tik autentiski stāsti ir labāki par jebkuru kino.
1986. gada 26. aprīlī pulksten vienos 23 minūtēs 58 sekundēs sprādzienu sērija izpostīja Černobiļas AES reaktoru netālu no Baltkrievijas robežas. Černobiļas katastrofa kļuva par 20. gadsimta lielāko tehnoloģisko katastrofu. Mazajai Baltkrievijai tā bija nacionāla nelaime, kaut gan pašiem baltkrieviem nav nevienas atomelektrostacijas. Pēc Černobiļas katastrofas valsts zaudēja 485 sādžas un ciematus, no tiem 70 uz mūžīgiem laikiem aprakti zemē, jo tie BIJA jāaprok. Mūsdienās katrs piektais joprojām dzīvo saindētajā teritorijā – 2,1 miljons cilvēku, to vidū 700 tūkstoši bērnu.
Romāns – lūgšana – šādi dēvē S. Aleksijevičas rakstības stilu. Viņa grāmatā no daudziem maziem reālu, katastrofu piedzīvojušu personu stāstiem izveidojusi lielu vēstījumu nākamajām paaudzēm. Piemēram, man. Cilvēkam, kurš šo var iztēloties tikai pateicoties šiem stāstiem. Autore 10 gadu garumā apkopojusi Černobiļas iedzīvotāju piedzīvoto, pārdzīvoto, spilgti atainojusi tā brīža izjūtas, sāpes, apjukumu, neziņu, izmisumu tad, kad viņi beidzot varēja runāt. Mēs varam tikai šokēties par noziedzīgo klusuciešanu, kāda valdīja, dzīvojot laikā, kad ir tikai labais, sliktā nav, kad visiem ir tikai viena misija – būt padomju cilvēkam. Laikā, kad cilvēki baidījās nevis par savu veselību, bet no priekšniecības, baidījās, ka neizpildīs plānus… “Mēs visi toreiz nedomājām,” saka kāds stāsta varonis, žurnālists. “Visa cilvēce pēc Černobiļas kļuva gudrāka. Mācīja mums būt brīviem…” Tas ir vienīgais ieguvums no šīs globālās nelaimes, ko nekad nevajadzētu aizmirst.
Lasot baltkrievu rakstnieces grāmatu, sapratu, ka arī latvieši varētu būt grāmatas varoņi, jo nevienam nav noslēpums, ka arī mūsu tauta saistīta ar šo traģēdiju. Arī mūsu ģimenēs ir ļoti daudz stāstu par Černobiļas katastrofu, kuras sekas joprojām ir tepat…
