Neiroloģei Anitai Krūmiņai sadarbība ar Alūksnes slimnīcu pirms diviem gadiem sākās nejauši. Tagad viņa šeit kļuvusi jau par savējo – pacientus pieņem divas dienas nedēļā, bet ar 1. februāri atteiksies no savas privātprakses Rīgā, lai pavisam kļūtu par neiroloģi Alūksnes slimnīcā.
Pagāja pusgads,
gads, un nu lēmums
ir galīgs
Alūksnes slimnīcas vadībai sākumā bija doma pacientiem piedāvāt valsts apmaksātus LORa un neirologa pakalpojumus. To realizēt daļēji arī izdevās, un slimnīca saņēma valsts finansējumu LORa pakalpojumu nodrošināšanai, bet neirologa – nē. Pagāja laiks, un pēc aptuveni gada neiroloģe Anita Krūmiņa, kurai ārsta prakses vieta ir Rīgā, saņēma zvanu no Alūksnes slimnīcas vadītājas Marutas Kauliņas. M. Kau-liņa telefonsarunā pateica konkrēti – ziniet, man ir kvota, izlemiet, brauksit vai nebrauksit strādāt uz Alūksni. “Kāpēc ne, es nodomāju, var taču pamēģināt!” tagad atceras A. Krūmiņa. Tā pirms diviem gadiem februāra pēdējā dienā daktere pirmo reizi devās uz Alūksni. “Bija auksts, bet tas mani nebiedēja, es mīlu ziemu. Autobusa šoferīši izstāstīja man tālāko ceļu līdz slimnīcai, kas jāmēro kājām, pēc izkāpšanas,” stāsta A. Krūmiņa. Daktere pirmo nakti pārnakšņojusi slimnīcas nodaļā gandrīz kā paciente, bet nākamajā dienā jau sākusi darbu. Tā, katru nedēļu braucot uz darbu Alūksnē divas dienas pēc kārtas, pagāja pusgads, gads, un tad slimnīcā jau bija vēl viens potencionālais neirologs, kurš gan vēl mācījās, bet pēc rezidentūras pabeigšanas jau ar oktobri darbu šeit turpinās. “Tā tolaik arī piekritu – kamēr kolēģis mācās, varu atbraukt un pacientus pieņemt. Tagad esmu kaut kā patīkami “iestigusi” Alūksnē, jo nu man jau šeit ir arī savs dzīvoklis. Te ir miers un klusums, baltā ziema, un mans lēmums ir galīgs – pametu darbu Rīgā un pārceļos uz Alūksni, lai strādātu šeit ikdienā,” strikti saka ārste.
Konkurence ir laba lieta, tā nebaida
Neiroloģei vairāk nekā 12 gadus Rīgā bija privātprakse. To tagad viņa nodos cilvēkam, kurš vēlas strādāt Latvijā. Tur palika klienti, kuri, lai ārstētos tieši pie viņas, ceļu mēroja no Talsiem, Bauskas, Kokneses, liela daļa ir bijušā Rīgas rajona iedzīvotāji un, protams, rīdzinieki. Ja cilvēks atrod savu speciālistu, tad viņš tam uzticas, domā A. Krūmiņa. “Šo divu gadu laikā, kamēr regulāri strādāju arī Alūksnē, jau esmu sākusi iemantot pacientu uzticību arī šeit, un mans darba apjoms pieaug. Pie manis ārstējas ne tikai alūksnieši, bet arī pacienti no Lejasciema, Gulbenes, Smiltenes, Balviem un citurienes. Lai turpinātu pilnvērtīgi strādāt, ļoti gaidu veiksmīgu sadarbību ar vietējiem ģimenes ārstiem un citiem speciālistiem,” uzsver daktere. Zinot, ka mūspusē strādā pacientiem tik iemīļotā neiroloģe daktere Irēna Greivule, jautāju, vai, uzsākot darbu, nebaidīja konkurence? A. Krūmiņa ir noskaņota optimistiski. “Konkurence ir laba lieta! Man izveidojies lielisks kontakts gan ar dakteri Greivuli, gan otru neirologu, kas pacientus pieņem poliklīnikā – Gundaru Smilktiņu. Dakterei Greivulei gan, kā zinu, nav noslēgts līgums par valsts apmaksātu pakalpojumu sniegšanu, tādēļ pie viņas vēršas pacienti par maksu, līdzīgi pakalpojumus neiroloģijā sniedz arī dakteris Smilktiņš. Man nav kompleksu konkurences jomā. Ja neesmu pārliecināta par sevis izvirzīto diagnozi, esmu gatava pacientu nosūtīt uz konsultāciju arī pie vēl kāda cita speciālista, jo viena galva ir laba, bet divas – vēl labākas, un beigās visu vēl var apstiprināt ārstu konsīlijs!” smaidot atbild Krūmiņas kundze. “Katram ārstam ir savi pacienti, tāpat visiem labs nekad nebūsi. Ārsti un pacienti arī ir tikai cilvēki, starp kuriem vai nu izveidojas veiksmīgs kontakts, vai ir gadījumi, kad to nekādi nevar panākt, kā jebkurā specialitātē. Savstarpējās attiecības veidojas dažādi. Daktere Greivule ir ne tikai neiroloģe, bet arī psihiatre un narkoloģe, tādēļ pieeja pacienta saslimšanai ir daudz plašāka nekā citiem speciālistiem,” vērtē A. Krūmiņa.
Par slodzi nesūdzas
Uz valsts apmaksātu neirologa pakalpojumu saņemšanu Alūksnes slimnīcā nav jāgaida pārmērīgi garās rindās, tās ir aptuveni divas nedēļas. Ilgāks laiks varbūt paiet, gaidot izmeklējumu rezultātus, norāda A. Krūmiņa. Par noslodzi viņa nesūdzas, vēlas strādāt pat vairāk. Parasti pie A. Krūmiņas vēršas cilvēki ar ģimenes ārsta nosūtījumu. Lai dotos vēl uz kādiem izmeklējumiem, viņiem vairs nav atkārtoti jāapmeklē ģimenes ārsts, viņa pati savus pacientus nosūta uz izmeklējumiem un vēlas redzēt to rezultātus. Tāpat arī vēlāk zināt, kā mainījies slimnieka veselības stāvoklis, vai tas ir uzlabojies, varbūt ārstēšanā kaut kas ir jāmaina, varbūt radusies papildu saslimšana, kuras dēļ ir jāmaina ārstēšanas stratēģija. Arī tādēļ pacientam nav jāvēršas pie ģimenes ārsta, viņš var nākt uzreiz pie neiroloģes.
“Labprāt izbraukšu arī mājas vizītēs pie guļošajiem slimniekiem, man ir tāda pieredze, es esmu to darījusi, tikai pacientam jābūt jau izmeklētam. Zinu, ka šiem cilvēkiem ļoti nepieciešami sociālie pabalsti, viņiem ir svarīgs katrs eiro. Izziņu pacients var iegūt pie sava ģimenes ārsta, bet nereti pietrūkst tikai kādas nelielas nianses, kas ir noteicošā, lai pabalstu saņemtu. Piecus gadus esmu strādājusi iestādē, kas piešķir invaliditātes grupu, tādēļ šai dokumentācijai nepieciešamo likumdošanu pārzinu. Mājas vizītei gan ir nepieciešams individuāls pieteikums, un tas ir maksas pakalpojums,” skaidro daktere.
Cilvēki mūsdienās ir kūtri un noguruši
Ārstei ir prieks, ka Alūksnes slimnīca pastāv, ka te ir iespēja rehabilitācijai. “Cilvēki ir kūtri – ja nenosūtīšu uz vingrošanu, arī neaizies. Taču kāda paciente man nesen atzinās, ka nekad nebūtu domājusi, ka vingrošana tik pozitīvi ietekmēs viņas pašsajūtu. Ne vienmēr mēs problēmu varam atrisināt ar tabletīšu dzeršanu, ziedītēm, smērītēm, tinktūrām, jo ne visi zāles drīkst lietot, ne visiem viss ir līdzvērtīgi efektīvs – ir sevi jāmīl, ar sevi jānodarbojas. Cilvēki mūsdienās ir ļoti noguruši, izsīkuši, un, ja atklāti, liela daļa uz šī fona vienkārši meklē sev kaites. Vispirms jāsakārto savas emocijas, un tad arī bez ārsta palīdzības atrisināsies liela daļa fizisko kaišu. Tomēr daudzi pacienti negrib tam piekrist, saprast, ka viņam ir emocionālas problēmas, ko varbūt radījis bezdarbs, naudas vai dzīves vietas trūkums,” darbā novēroto sarunas gaitā atklāj daktere.
Darbs ir hobijs,
bet vaļasprieki –
lai relaksētos
“Daktere esmu no piecu gadu vecuma,” pusi pa jokam, pusi pa nopietnam saka A. Krūmiņa. “Atceros, reiz vecāki par mani gadu jaunāko māsu atveda mājās ar kaklā iekārtu roku. Tolaik mammai teicu, ka tad, kad izaugšu, izmācīšos par dakteri un māsiņu izārstēšu. Tam gan neviens vērību nepievērsa un tā pa īstam nenoticēja, jo biju minējusi, ka gribētu strādāt arī policijā,” smejas Anitas kundze. Tomēr aicinājums kļūt par ārsti Anitai “sēdēja iekšā”, un šo sapni arī īstenoja, tādēļ tagad droši saka, ka darbs ir arī viņas hobijs, lai gan tas nav vienīgais sirdsdarbs. Dekupāža, šūšana, adīšana un tamborēšana ir dakterītes vaļasprieki. “Nodarbojoties ar šīm lietām, relaksējos. Nesen mani dekupāžas darbi bija apskatāmi izstādē Malienas pagasta bibliotēkā. Ja tie kādam iepatīkas, tos iespējams arī iegādāties,” atklāj daktere.
Tomēr arī tas nav viss. Iespējams, jau šogad, tuvojoties Līgo svētkiem, Alūksnes muzejā būs apskatāma A. Krūmiņas 500 vienības lielā alus glāžu kolekcija. “Alus kausu kolekcionēšana sākās pavisam nevainīgi, kad vīram no Bavārijas atveda ļoti skaistu suvenīru – stikla alus kausu ar viņa vārdu gravējumā. Tagad ik pēc kārtējā mūs ģimenes ceļojuma šim kausam pievienojas citi, arī tepat iegādāti, jo Latvijā ir ļoti daudz alus darītavu ar savu – oriģinālu – glāzi vai kausu. Tā mana kolekcija tiek papildināta nepārtraukti,” atklāj Anita, ar humoru piebilstot, ka pati neapzināti jau sāk konku- rēt ar Minhauzena muzeju, kur arī apskatāma līdzīga alus kausu kolekcija.
Alūksne ģimenei
ir kā medusmaize
Ne tikai daktere neiroloģe Anita Krūmiņa, bet arī viņas ģimene – vīrs Arvīds un dēls Emīls Jonāni –
nu iemīlējuši Alūksni. Arvīds, kā smejas Anita, ir gaismas nesējs Jūrmalas pilsētā, jo atbild par visu, kas saistīts ar šīs pilsētas elektroapgādi. Savukārt Emīla darbdiena aizrit Rīgā, kur viņš strādā par programmētāju. “Alūksne mums visiem ir kā medusmaize, kā miera osta. Rudenī vīrs savas divas atvaļinājuma nedēļas pavadīja te, remontējot jauniegādāto dzīvokli, un beigās atzina, ka tik foršs atvaļinājums viņam vēl nekad nav bijis. Arī dēls ir sajūsmā par šo pilsētu un pretēji tam, ka ir tikai 26 gadus vecs, rautin raujas projām no lielpilsētas. Un arī es gribu slēpes, velosipēdu un dzīvot Alūksnē, jo dabas skaistums, kas šeit ir, nav aprakstāms,” mirdzošām acīm saka Anitas kundze. Viņa pilsētu apskatījusi vasarā un ziemā, pabijusi arī Alūksnes muzejā un ap-lūkojusi tur eksponētās izstādes. Kopā ar ģimeni vērojusi apkārtnes skaistākās vietas, uzkāpjot arī visos sešos skatu torņos. “Ainava, kas redzama no Dēliņkalna skatu torņa, ir pārāka pat par to, kas paveras no Munameģa Igaunijā. Krāsu daudzveidība rudenī – tas ir kas vienreizējs, man ļoti, ļoti šeit patīk!” jūsmo dakterīte.
A. Krūmiņa savas simpātijas šai pusei saskata arī tanī aspektā, ka vecmāmiņa, lai gan nākusi no Krievijas, no Maskavas puses, kara laikā ar trim bērniem dzīvojusi Apē. Tur piedzimis Anitas tētis, kurš vēlāk ieprecējies Pierīgā, un kur savu mūža novakari vadījusi arī vecmāmiņa. Anitai atmiņā iespiedusies vecmāmiņas sulīgā malēniešu izloksne, ko tolaik viņa vērtējusi kā neprasmi runāt. “Nesapratu, kādēļ vecmāmiņa saka Ope, nevis Ape, kas ir vucans un citi tie dīvainie vārdiņi, ko vecmāmiņa mēdza lietot,” atminas daktere, prātojot, kādēļ šī pierobežas puse viņu tā pievelk.
Lai būtu tur, kur aicina sirds
“Manā dzīvē ir bijuši vairāki “stop” punkti, kad esmu sapratusi, ka tā jāpagriež par 180 grādiem, un šī jau ir ceturtā reize. Tas pretēji tam, kā varētu šķist, nav grūti! Cilvēki bieži vien iet uz nemīlamu darbu, kur uzklausa kolēģu pārmetumus, nievāšanu, līdz ar ko nonāk depresijā, bet nevar saņemties savu dzīvi mainīt. Katram ir bailes – kā būs, vai man būs darbs, cik ilgi, un, ko es darīšu, ja nebūs. Jebkurš sākums ir grūts. Cilvēks, kad pabeidz skolu, darba vidē tiek iemests kā kucēns ūdenī. Atceros, kad sāku savas darba gaitas, vecākais kolēģis man teica – nu, lūk, es tev atdodu savu kabinetu. Tagad tu esi jauna un dumja, bet, tici man, drīz tu iesi pa ielu un “stādīsi” diagnozi. Viņa prognozes ir piepildījušās – pacientam pietiek ienākt pie manis kabinetā, un es jau daudz ko redzu pēc viņa stājas, uzvedības, vērtēju mūsu sarunu.
Apbrīnoju tos ārstus, kuri vēlas strādāt tikai Rīgā! Ārstiem – speciālistiem Rīgā nav viegli, lai nopelnītu labu algu, viņiem jāstrādā gara darba diena un vairākās iestādēs. Galvaspilsētā daudzi ārsti ir nodarbināti privātā sektorā, un nevēlas sadarbību ar valsti. Tāpat liela daļa jauno mediķu dodas darba meklējumos aiz robežām. Bet es izvēlos Alūksni, izvēlos savu dzīvi atkal mai-nīt par 180 grādiem, lai strādātu, lai dzīvotu vietā, kur pašlaik ir mana sirds,” saka neiroloģe A. Krūmiņa.
