Jaunieši – tā ir mana ikdiena. Reizi mēnesī iznāk laikraksta “Alūksnes Ziņas” pielikums – rajona jauniešu avīze “Krāce”.
Jaunieši – tā ir mana ikdiena.
Reizi mēnesī iznāk laikraksta “Alūksnes Ziņas” pielikums – rajona jauniešu avīze “Krāce”. To veido desmit aktīvi rajona jaunieši, bet viņu darbu koordinē E. Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas direktora vietniece audzināšanas darbā 10. – 12. klasēm un Alūksnes rajona Bērnu un jauniešu interešu centra izglītības metodiķe Inese Ločmele.
I.Ločmele atzīst, ka jauniešu avīzes izdošana viņai bijis negaidīts dzīves pavērsiens. “Ja man agrāk kāds būtu teicis, ka palīdzēšu izdot jauniešu avīzi, neticētu, bet tagad ir gandarījums par paveikto,” saka I. Ločmele.
Atklāj problēmas
“Pirms gada interešu centrs izdeva avīzi “LLX”, ko veidoja viens cilvēks. Jutu, ka tas nav tas, kas vajadzīgs jaunietim, tāpēc kopā ar interešu centra darbiniekiem radās ideja, ka vajag kaut ko plašāku. Uzrakstījām projektu “”LLX” – runā jaunieši”. Pirmā projekta daļa guva atbalstu, bet otrā -nē. Tāpēc ir grūtības ar finansēm, bet padoties nedomājam. Kad pēc pirmās avīzes dzirdēju uzslavu, bija stimuls turpināt. Avīzi veidojot, cenšamies rakstīt par jauniešiem aktuālām lietām, jo vēlamies lasītājam atklāt problēmas cēloni, nevis atreferēt kādu notikumu,” stāsta I. Ločmele.
Viņa atzīst: ne vienmēr viss rit gludi. Jauniešiem nākas uzklausīt arī pamācības un pārmetumus. “Ar jaunieti ir jāstrādā ļoti uzmanīgi. Ja viņš kaut ko izdara nepareizi, vispirms tas ir jānopeļ, bet pēc tam jāslavē. Konfliktos ir jābūt pamatotiem argumentiem. Jaunietim ir grūti saprast, ka redakcijā viņa darbu skata arī korektors,” saka I. Ločmele. Reizi mēnesī visi “krācieši” tiekas seminārā, kur pārrunā paveikto un plāno jauno avīzi.
Nebija vides speciālista
Interešu centrā Inese ir atbildīga par vides izglītību un informāciju. “Vides izglītība ir jauna nozare izglītības sistēmā, par ko lēnām un uzmanīgi vajag informēt cilvēkus. Slikti, ka vides izglītība nav atsevišķs mācību priekšmets, jo tad būtu vieglāk. Prieks, ka beidzot cilvēki sāk apzināties, ka pašiem ir jāstrādā pie tā, lai sakoptu vidi ap sevi,” saka I. Ločmele.
Vides sakopšanā Inesi iesaistīja Agris Veismanis. “Pirms četriem gadiem viņš atskrēja pie manis uz ģimnāziju un teica: “Es zinu, ka tev patīk daba. Tu raksti dažādus projektus par vides sakopšanu, tāpēc man ir priekšlikums – dibinām Vides sakopšanas klubu! Tur mēs varēsim iesaistīt jauniešus, rakstīt projektus un iegūt finansējumu.” 1998. gadā tā arī izdarījām,” atceras I. Ločmele.
Vides sakopšanas klubā darbojas vairāki cilvēki, un katram ir savs uzdevums. “Mans pienākums ir organizēt un stimulēt jauniešus sakopt apkārtējo vidi. Agris ar savu komandu domā par pilsētu, bet pensionāru kluba “Optimisti” vadītāja Gaida Gožēvica vienmēr piedalās sakopšanas talkās. Var iestādīt daudzgadīgas puķes un priecāties, cik skaisti tās zied, bet gribas, lai katru reizi ir citādāk,” uzsver I. Ločmele. Aktīvā darbība Vides sakopšanas klubā Inesi stimulēja uzsākt mācības maģistrantūrā Vides izglītības studiju centrā Latvijas Universitātē. “Vides izglītības speciālista Alūksnē nebija, tāpēc nolēmu, ka man to vajag. Labāk ir izdarīt un nožēlot, nekā neizdarīt un nožēlot. Ar tādu devīzi uzsāku mācības. Guvu arī ārzemju pieredzi, jo vienu mēnesi pavadīju Bāsas universitātē Lielbritānijā,” saka I. Ločmele. Viņa uzsver, ka angļi ir pieklājīgāki nekā latvieši.
Ķīmija ir sirdslieta
Apmēram 14 gadus Inese māca ķīmiju 10. – 12. klasēs ģimnāzijā. “Esmu mācījusi matemātiku sākumskolas vecuma bērniem, bijusi pagarinātās grupas audzinātāja, pasniegusi vēsturi un fiziku. Ir absolventi, kas mani atceras kā vēstures skolotāju. Lēnām pārgāju tikai uz ķīmijas mācīšanu, jo tā ir mana sirdslieta,” stāsta I. Ločmele. Viņa uzskata, ka skolēni neapzinās ķīmijas nepieciešamību. “Skolēni arvien mazāk izvēlas apgūt ķīmiju, jo tas nav patīkams priekšmets. Pašlaik valstī trūks mediķu. Daudzi vēlas studēt medicīnu, bet bez ķīmijas to nevar izdarīt. Ceru, ka nākotnē skolēni apzināsies ķīmijas nozīmi,” saka Inese.
Otra viņas sirdslieta ir vides izglītība. “Jutu, ka daba man ir tuva. Apzinājos, ka ķīmija pamazām zaudē savu popularitāti, tāpēc meklēju iespēju, kā sevi nākotnē nodrošināt, un sapratu, ka vides izglītība ir tā joma, kur var cīnīties, tāpēc ieguvu Vides zinātņu maģistra grādu,” stāsta skolotāja.
Bez komandas nevar
“Strādājot ģimnāzijā, vienmēr cenšos sev veidot komandu, jo bez uzticamiem palīgiem darboties nav iespējams. Kad strādāju tikai par skolotāju, organizēju skolēnu komandu, kam vairāk interesēja ķīmija. Rosījāmies ķīmijas pulciņā un rakstījām zinātniskos darbus. Tagad, kad strādāju audzināšanas darbā, mana komanda ir skolēnu ministru kabinets. Uz saviem ministriem vienmēr varu paļauties. Protams, sākumā palīgu ir daudz, bet laika gaitā atsijājas īstais kodols, paliek ne vairāk par pieciem skolēniem,” stāsta Inese. Viņa uzsver, ka īstu darbu komandā var izjust, strādājot interešu centrā. “Ja ko nespēju vai sajaucu, interešu centra darbinieki vienmēr palīdz. Paši par sevi mēs smejam – īstais piecnieks,” viņa saka.
Viņa atzīst, ka visinteresantāk ir strādāt ar desmitajiem. “Desmitie atnāk uz svešu vietu kā mazi, pūkaini cālēni, kas nesaprot, kur nokļuvuši un kas te notiek. Viņi staigā pa skolu un pēta vecāko klašu skolēnu attiecības ar skolotājiem. Audzēkņu attiecības ar skolotājiem ir draudzīgas, tāpēc desmitie brīnās un cenšas to atdarināt. Reizēm viņiem tas sanāk muļķīgi, bet līdz pavasarim viņi ir iepazinuši situāciju un zina, ko drīkst un ko – nē. Kad nāk jauni desmitie, vienpadsmitie jau jūtas kā skolas saimnieki,” viņa stāsta.
“Uzskatu, ka skolai ir jāsagatavo vispusīgi attīstīts jaunietis, bet to nevar panākt ar mācību standartvielas iedzīšanu skolēnu galvās. Svarīgi, kādā vidē jaunietis aug, kādi cilvēki viņam ir apkārt un kāda ir skolotāju attieksme. Ja pedagogs kurnēs, būs neapmierināts un dusmīgs, tad tādu attieksmi viņš sagaidīs arī no jaunieša,” uzskata Inese.
Ir ciešas attiecības
Inese ir cilvēks, kas nekad neprasa: “Kas man par to būs?” Viņa iet un dara, jo nespēj sevī apslāpēt lielo enerģijas daudzumu. “Darbu nedrīkst uztvert kā zobu sāpes. Te vajag atdot sevi visu. Esmu dzīvē izvadījusi divas audzināmās klases – 1994.gadā 9.klasi un 1998.gadā 12.klasi. Pašlaik audzinu vienpadsmitos. Ar bijušajiem audzēkņiem man ir labas attiecības. Rīkojam “mazos absolventu vakarus” lauku pirtiņās un pārrunājam, kā kuram klājas. Viņi bija mani palīgi kartupeļu talkās un kopā svinējām Jāņus. Tagadējā audzināmā klase ir ar raksturiņu. Tur ir daudz spilgtu personību. 10.klasē viņi bija kā auksts māla pikucis, ko trīs gadu laikā man ir jāizveido par ziedošu pumpuru,” domā I. Ločmele.
Juta skolotājas garu
Inese smej, ka ir uzaugusi ķīmijas kabinetā. “Skolā pagāja mana bērnība, jo abi vecāki bija Alūksnes 1. vidusskolas skolotāji. Māte pasniedza ķīmiju, bet tēvs fiziku. Mammas absolventi atceras, kā es esot gulējusi pusdienlaiku uz ķīmijas kabineta pēdējiem soliem, pēc tam cēlusies un gājusi uz skolu,” viņa atceras. Inese domā, ka citādāk nemaz nevarēja būt – viņai bija jābūt skolotājai. “Jau no bērnības man patika skolotāja darbs un atmosfēra, kas valdīja skolā. Nevar sev pateikt: “Es gribu, un būšu skolotājs!” Ar to nepietiek. Sirdī ir jābūt skolotāja garam. Ir jājūt jaunieši, viņu problēmas un vajadzības, bet tajā pašā laikā tev jābūt par viņiem pārākam. Sapratu, ka es to varu, tāpēc mērķtiecīgi uz to gāju,” saka Inese.
1990.gadā Inese absolvēja Daugavpils Pedagoģisko institūtu un ieguva bioloģijas bakalaura grādu, 1998.gadā ieguva ķīmijas didaktikas maģistru, bet 2000.gadā – Vides zinību maģistra grādu. Kad 1984.gadā viņa sāka strādāt E. Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijā, nebija domājusi, ka kādreiz būs direktora vietniece audzināšanas darbā. “Nekad neesmu nožēlojus iegūto izglītību, jo tā nav uz muguras nesama nasta. Zināšanas palīdzēja atrast darbu interešu centrā, kur uz savām spējām un prasmēm man pavērās cits skatījums,” atzīst Inese.
Netic nejaušībām
“Esmu cilvēks, kas tic, ka nekas nenotiek nejauši. Viss ir iepriekš paredzēts. Ja atgadās kaut kas slikts, mierinu sevi, ka tam tā jābūt, jo viss sliktais ir uz labu. Ticu horoskopiem. Ja nākamā man ir paredzēta kā melnā nedēļa, tad neskumstu, jo zinu, ka aiz melnās svītras vienmēr vīd baltā,” uzskata
I. Ločmele. “Nesen dzirdēju interesantu atziņu, ka mazas zvaigznes dzīvo ilgi un arī mazi cilvēki dzīvo ilgi. To esmu pieņēmusi par savu aizstāvības runu. Tā kā augumā esmu ļoti maziņa, daudzi man pārmet, ka es maz ēdu, esmu sīka un tieva, tad droši saku pretī šos vārdus. Tad vairs mani neaiztiek,” viņa smej. Inese atzīst, ka viņai patīk uzņēmīgi cilvēki, kas vienmēr meklē kaut ko jaunu. “Neciešu gļēvus cilvēkus, kas to tikai prot, kā kritizēt valdību, un gaida, ka viss nokritīs gatavs no debesīm. Reizēm gļēvos gribas sapurināt un iedot savu enerģiju,” viņa apgalvo.
Skolā – mikrokolektīvs
Skolotāja atzīst, ka ģimnāzijā, it īpaši 10. – 12.klašu kolektīvā, ir izveidojies mikroklimats un mikrokolektīvs, kam ir sava aura. “Tiklīdz ieeju šajā ēkā, ieslēdzos darbā, visu citu atstājot aiz durvīm. Tur var aizmirst visas problēmas,” saka Inese. Viņa domā, ka mūsdienu jaunieši ir mainījušies. “Ar jauniešiem ir interesanti strādāt līdz Ziemassvētkiem, jo tad viņi ir aktīvi, cenšas visu darīt, visur piedalīties, grib uzsākt jaunas lietas un ir kareivīgi noskaņoti pret apkārtējo pasauli. Tad var just, ka jaunietis aug un cīnās. Pēc janvāra nāk lūzums, un jaunietim iestājas pagurums no mācībām, un rodas apātija pret apkārtējo vidi.
Kad pienāk pavasaris un laiks kļūst gaišāks, jaunieša prāts vairs nemaz nenesas uz mācībām. Tajā laikā ar viņiem strādāt nav interesanti. Kad viņi atgriežas pēc vasaras brīvlaika, atkal kūsā enerģija. Tad viņi ir kā zieda pumpurs, kas ar lielu spēku sprāgst vaļā. Tāpēc ar jauniešiem skolā lielas lietas var veikt pirmajā mācību semestrī, bet otrajā – priecāties par to, kā iesāktais rit uz priekšu. Šo visu varētu salīdzināt ar velosipēdu, kas uzstumts kalnā. Cik veiksmīgi un augstu esi to uzstūmis, tik veiksmīgi līdz mācību gada beigām tas aizripo,” uzskata Inese. Viņa domā, ka mūsu jauniešiem vēl ir jāmācās pieņemt skolotāju kā cilvēku, nevis kā biedu. “Ir patīkami, ja skolas atpūtas vakaros ieeju diskotēkā un jaunieši “nepašķīst” kur kurais, jo skolotājs arī ir cilvēks. Tāpēc jauniešiem saku: “Kad es iešu pa ielu un svešs cilvēks teiks: “Lūk, tur iet skolotāja!”, tad zināšu, ka pienācis laiks iet prom no skolas. Pagaidām neviens vēl tā nav teicis,” saka I. Ločmele.
Citādākas blēņas
Inese atzīst, ka mūsdienu jauniešiem ir citādākas blēņas nekā agrāk. “Nepiekrītu tiem, kas atzīst, ka tagad ir grūtāk audzināt jauno paaudzi nekā pirms vairākiem gadiem. Mūsdienu jaunietim ir citādāka tendence uz blēņām. Bērnišķīgu blēņu vairs nav, jo viņiem vairāk ir problēmu, tāpēc nav laika bērnišķiem nedarbiem. Skolā ir liela mācību slodze, bet, lai racionāli izmantotu brīvo laiku, Alūksnē trūkst piedāvājumu. Jauki, ka ir mūzikas klubs “Impērija”, bet neoficiālās jauniešu atsauksmes ir diezgan negatīvas. Žēl, ka valdība neapzinās, ka jaunatne ir mūsu prioritāte. Tiklīdz tiek izdarīts kaut kas labs, ir “kraukļi”, kas atrod negatīvo,” domā I. Ločmele.
Rīko salidojumus
Pirms trim gadiem Inese ar māsīcu nolēma sarīkot dzimtas salidojumu. “Māsīca atbild par ielūgumu izsūtīšanu, bet organizatoriskā puse ir manā ziņā. Šādi salidojumi ir jārīko, jo mana gadagājuma radinieki viens otru kaut cik pazīst, bet jaunā paaudze – nē. Ja nesavedīsim jauno paaudzi kopā, tad paši to neizdarīs. Mūsu dzimtu varētu raksturot kā sagrieztu ābolu, jo parasti esam sadalījušies pa grupiņām, bet nav tā, ka kāds nav redzēts vispār. Prieks, ka uz pirmo salidojumu ieradās apmēram simts cilvēku. Visi bija ļoti priecīgi par iespēju satikt savējos. Ir pagājuši trīs gadi, un šogad atkal uz Jāņiem organizējam salidojumu. Ielūgumi jau izsūtīti. Interesanti vērot, kā mainās cilvēks un viņa dzīves uzskati,” viņa stāsta. Viskuplākā esot Kļaviņu dzimta no mammas puses. Daudzi radinieki kara laikā izbrauca bēgļu gaitās uz ārzemēm un tur arī palika. Skolotāja stāsta, ka viņas dzimtā ir ļoti daudz skolotāju. “Vienreiz skaitījām un sanāca apmēram piecpadsmit. Skolotāja profesija mūsu dzimtai ir ierakstīta zvaigznēs,” viņa secina.
Bez ģimenes nevarētu
Inese atzīst, ka viņas dzīves lielākā vērtība ir ģimene. “Ja ģimenē valda saskaņa, tad varu kalnus gāzt,” viņa saka. Brīvo laiku pavada vīra lauku mājās, kur abi veido daiļdārzu. “Tur varu uzkavēties stundām ilgi. Tā ir vieta, kur smeļos enerģiju. Skolā strādāt var tikai tad, ja ir vieta, kur pēc tam atpūsties, kaut vai fiziski smagi nostrādājoties. Skolas darbus daru tikai skolā, bet skolas rūpes no savējiem noslēpt nespēju. Izkratu sirdi, viņi mani norāj, ka tik ļoti pārdzīvoju, un viss atkal ir labi. Ja mājinieki mani neatbalstītu un nesaprastu, tad nevarētu tik enerģiski strādāt. Viņi ir mana darba kritiķi un slavētāji, kā arī palīgi svarīgu lēmumu pieņemšanā. Bez mātes palīdzības nebūtu tik daudz paguvusi, jo viņa mani vienmēr atbalsta gan mācībās, skolas darbos un bērna audzināšanā,” saka I. Ločmele.
Viņa uzskata, ka vīrs un sieva nedrīkst strādāt vienā darbavietā. “Ja divi cilvēki vēlas, lai ģimenē valdītu saskaņa, tad ir jābūt kopā, bet tajā pašā laikā arī jābūt šķirtiem, lai viens otram neapniktu,” saka Inese.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Inese Ločmele.
Dzimšanas laiks: 1964. gada 21.augusts.
Dzīvesvieta: Alūksne.
Ģimenes stāvoklis: precējusies, divi bērni – Liena un Kristaps.
Horoskops: Lauva.
Kolekcija: dārza rozes.
Aizraušanās: patīk braukt ar auto.
fakti
Inese Ločmele ģimnāzijā strādā kopš 1984.gada.
Kopš 1998.gada Inese Ločmele ir direktora vietniece audzināšanas darbā 10. līdz 12.klasēm.
Rajona jauniešu avīze “Krāce” iznāk reizi mēnesī.
2001.gada 30.janvārī bija pirmais “Krāces” numurs.
Ko pati saka par sevi
Inese atzīst, ka nespēj nostāvēt uz vietas. “Kolēģi man bieži jautā: “Inese, ko tu vēl neesi izmēģinājusi?” Es parasti atsmeju, ka gan jau vēl kaut kas ir, jo neesmu atradusi savu īsto vietu. Es vēl meklēju, jo iekšā valda kaut kāds nemiers. Mācīties pagaidām negribas, bet ar to, kas man pašlaik ir, es nesamierināšos, jo redzu, ka vēl daudz ko vajag sev apkārt mainīt,” saka I. Ločmele.
Ja iedotu burvju nūjiņu
“Mūsdienās ir daudz nelaimīgu cilvēku. Ja kāds man iedotu burvju nūjiņu, tad pirmais, ko es darītu, būtu lauku cilvēku problēmu risināšana. Es pievērstu uzmanību lauku problēmām, lauku skolotāju ikdienai, jo tur ir grūti. Cilvēkiem nav darba un jauniešiem nav, kur izklaidēties. Redzu problēmas, bet nespēju palīdzēt,” saka I. Ločmele.
Ko citi saka par viņu
“Skolotāja Inese ir ģimnāzijas dzinējspēks. Ja viņas nebūtu, skolā valdītu tukšums. Viņas humora izjūta ir apbrīnojama. Ja stundās ir sarežģīta mācību viela, viņa to pasniedz ar humoru, un skolēniem ir vieglāk saprast. Skolotāja Inese ir ļoti izpalīdzīga. Ja jauniešiem ir problēmas, viņa to uzreiz pamana un dara visu, lai palīdzētu,” saka E. Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas 10. – 12. klašu prezidente Egita Balode.
Ir gaidīšanas laiks
“Pavasaris ir gaidīšanas laiks, kad mostas daba un cilvēks gaida klusu brīnumu. No zemes spraucas asniņi, un raisās pumpuri.Katra diena sākas ar tikko uzplaukušu ziedu. Savā dārzā katru dienu gaidu kādu brīnumu, kam tūlīt, tūlīt ir jāatveras. Krokusus sagaidīju, nu veras vaļā Holandes tulpes. Pa virtuves logu vēroju, kurš putniņš lien kurā būrītī. Pavasaris ir mans mīļākais gadalaiks,” atzīst I.Ločmele.
