Ir pierasts, ka, pieminot ceļu policistus, sajūtas nav labas.
Ir pierasts, ka, pieminot ceļu policistus, sajūtas nav labas. Taču kāds gadījums lika mainīt domas, jo tieši šīs profesijas cilvēkam varu teikt paldies.
Viss notika vasaras steigā. Biju atbraucis uz Alūksni un, atgriezies mājās, atklāju, ka esmu pazaudējis mobilo telefonu. Cerībā to atrast vēlreiz apbraucu vietas, ko biju apmeklējis. Diemžēl veltīgi. Samierinājos ar notikušo, bet dēls centās noskaidrot, kur ir mans telefons. Uz viņa zvanu skanēja atbilde – Ceļu policija.
Vēlēdamies tikt skaidrībā, zvanīju vēlreiz un uzzināju, ka telefons atrodas pie ceļu policista Renāra Skangaļa. Viņš tobrīd strādāja uz ceļa, un es devos turp.
Izrādījās, ka telefonu biju aizmirsis uz automašīnas jumta, kad iekāpu un sāku braukt. Renārs redzēja, ka ceļa līkumā telefons nokrita. Viņš to paņēma un gaidīja zvanu.
Tā viss atrisinājās un es atradu savu telefonu. Par laimīgām beigām varu teikt paldies ceļu policista godīgumam un sapratnei, kuras daudziem trūkst.
