Ziemeru pagasta folkloras ansamblis, koris “Elisa” un sieviešu vokālais ansamblis ir pašdarbības kolektīvi, kas pagasta vārdu popularizējuši Latvijā un pasaulē.
Ziemeru pagasta folkloras ansamblis, koris “Elisa” un sieviešu vokālais ansamblis ir pašdarbības kolektīvi, kas pagasta vārdu popularizējuši Latvijā un pasaulē. To vadītāja Ilze Briediņa apgalvo, ka kolektīvi ir ģimeniski, jo tajos dzied meitas, mātes un vecmāmiņas.
Kori un folkloras ansambli dibināja Gita Briediņa, bet ansambli – I.Briediņa. “Dziedāšana ir kā ģimenes bizness, jo tajā esmu iesaistījusies es, mamma Gita un arī māsa – Dace Markus. Varbūt arī tādēļ mums izdodas kolektīvos pulcēt citas ģimenes,” saka I. Briediņa.
Folkloras ansamblim ir 39 gadi, korim – 34, bet sieviešu vokālajam ansamblim – trīs gadi. Koris “Elisa” nosaukts vietējā kalna vārdā. “Mēģinājuni ir burvīgi kopības brīži, kas cilvēkiem ir vajadzīgi. Kolektīvos var dziedāt visi, kas to vēlas,” spriež I.Briediņa.
Dzied pagasta izloksnē
Nesen Ziemeru pagasta folkloras ansamblis bija folkloras kolektīvu skatē Valkā, kur bija vienīgie, kas dziedāja vietējā izloksnē. Ansamblim ir valodas konsultante, profesore Dace Markus, kas savulaik ir pētījusi Ziemeru pagasta izloksni. “Bijām lepni, ka Valkā folkloras pazinēji uzreiz ievēroja, ka spēlējam uz Pakalnu Rūdiņa gatavotās ģīgas, un novērtēja tautas tērpus,” stāsta I.Briediņa.
Ziemeru folkloras ansamblis dzied Vidzemes novada tautas dziesmas un izrāda G.Briediņa rotaļas. “Gatavojam repertuāru latviešu gadskārtējiem svētkiem. Vidzemē ir maz folkloras kopu, tādēļ ir jāpriecājas par katru, kas atsāk darbību. Mūsdienās bērniem ir citādāka mūzikas izpratne, bet mūsu folkloras ansamblī šogad iestājās trīs jaunieši. Par to esmu priecīga. Ja jaunatne nepārņems latviskāss tradīcijas, tad tās izzudīs,” secina vadītāja.
Folkloras ansambļa tālākais koncertceļojums bijis uz Vīni, bet padomju varas laikā lielākā uzstāšanās bija Kremļa pansionātā. “Pēdējos gados draudzējamies ar Igaunijas Pilvas rajona Hurmi (apdzīvota vieta) pašdarbniekiem. Katru gadu braucam uz svētkiem un tur jau jūtamies kā savējie,” viņa norāda.
Rīko folkloras svētkus
Trešo gadu Ziemeros notiek Starptautiskie valodas un folkloras svētki. Janvārī tie būs par tēmu “Valoda un folklora mūsdienās”. “Ir paredzēta zinātniskā konference skolēniem un koncerts ar viesu no Lietuvas un Igaunijas piedalīšanos. Rīkot folkloras festivālu bez konkrētas tēmas ir neinteresanti, tādēļ izvēlējāmies tēmu, kas raksturo mūsu pagastu un tā īpatnējo izloksni,” ir pārliecināta I.Briediņa.
Viņa atzīst, ka kora repertuāru nosaka svētki, kas tajā gadā ir paredzēti. Šogad tie ir dziesmu un deju svētki Rīgā. “Lepojamies, ka koris ir piedalījies visos dziesmu svētkos. Lai arī ir grūti iemācīties obligātās dziesmas, sūrums aizmirstas, kad braucam uz svētkiem. Dalībniekiem patīk koru kopmēģinājumi, jo tad vislabāk var dzirdēt, kā skan dziesma,” klāsta kolektīvu vadītāja.
Ir sava zīlniece
Ziemeru pagasta sieviešu vokālajā ansamblī ir sešas dalībnieces. “Folkloras ansamblī mācāmies tautas dziesmas, dejas un rotaļas, korī – sarežģītākas dziesmas. Ansamblī dziedam Raimonda Paula skaņdarbus un klasiskas dziesmas. Skaistākā uzstāšanās bija vasarā Valkā, ansambļu festivālā. Vienmēr, ja kāda ierosina doties uz pasākumu, citas atsaucas: “Jā, mēs varam!” Ja pašas citiem neizrādīsim, ko protam, tad jau citi nezinās, cik labi to darām,” smej I.Briediņa.
“Manuprāt, šie Ziemeru pagasta pašdarbības kolektīvi ir atšķirīgi un veicina dalībnieku izaugsmi. Kolektīvam ir pat sava zīlniece! Nekad nav bijis tā, ka kāds no kolektīviem neapmeklē pasākumu, jo tam nav līdzekļu. Mums palīdz Ziemeru pagasta padome,” stāsta I.Briediņa. Viņa ir piecu pašdarbības kolektīvu vadītāja arī Veclaicenes pagastā un strādā Ziemeru pamatskolā.
Pašdarbības kolektīvus svētkos un ikdienā pavada humors.
“Mēs protam pasmieties par sevi. Kad uzstājāmies Vīnē, mums bija paredzētas pusdienas klosterī. Taupības nolūkos ceļojuma laikā ēdām apmaksātas brokastis viesnīcā. Pusdienās pasniedza zupu, ko naski notiesājām. Kā nākamo ēdienu pasniedza kūkas. Arī tās apēdām, bet izrādījās, ka vēl pēc neilga laiciņa atnesa saldo mērci, kuru bija paredzēts ēst ar kūkām! Tā kā savējās jau bijām notiesājuši, saņēmām papildporciju. Izslavētā baznīcas vīna vietā, mūsuprāt, tika pasniegta ābolu sula,” atceras I. Briediņa.
