Viens cilvēks beidzot saņēmās un skaļi nosauca patiesību. Vai to izdarīt bija viegli?
Viens cilvēks beidzot saņēmās un skaļi nosauca patiesību. Vai to izdarīt bija viegli? Nezinu, bet, tiklīdz pirmie pacienti, kam ārsti pirms pakalpojuma izdarīšanas prasīja “honorāru”, nelikumības vairs nevarēja noslēpt un arī nevēlējās to darīt, izrādījās, ka ārstu mantrausības dēļ miruši vairāki cilvēki. Ir saņemtass vairākas sūdzības par naudas pieprasīšanu pirms pakalpojuma. Tikai tagad sāksies pārbaude par iespējamajām ārstu – pacientu slēptajām finanšu attiecībām P.Stradiņa slimnīcā un patiesībā ne tikai tur vien.
Tajā pašā laikā citi mediķi veic savu pienākumu, ievērojot ārsta ētikas kodeksu un godaprātu. Arī P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas medicīnas darbinieku kolektīvs ir satraukts, noraizējies un neizpratnē par plašajām sabiedrības saziņas līdzekļos apspriestajām, iztirzātajām ziņām, kas skar sasāpējušās ārsta – pacienta attiecības. Šī nervozā, aizdomīgā gaisotne traucē normālu darbu, saskarsmi starp mediķi un pacientu. Ja kāds speciālists ir sasmērējis slimnīcas labo slavu, tad pārējie to mēģinās atkal spodrināt.
Skaidrs, ka medicīnas darbinieki ir nepārtraukto veselības aprūpes reformu upuri, kas atstāti pazemojošos apstākļos un kuru darbu valsts ir novērtējusi ar smieklīgām algām. Ārsts internists un neirologs saņem tikai 99 latus, bet ārsts ķirurgs – 133 latus mēnesī.
Neviens jau nepārmet pateicību. Medus podu, konfekšu kārbu, ziedus vai konjaka pudeli. Patiesībā arī pateicība “aploksnē” atkarīga tikai no pacienta. Ja viņš jūtas gandarīts par atgūto veselību, tad no sirds dāvā to, kas viņam ir. Nepieņemama ir samaksas pieprasīšana pirms pakalpojuma, piemēram, operācijas vai pārbaudes. Daudzas reizes, intervējot pilsētas un lauku ļaudis, viņi ir minējuši Rīgas ārstu augstprātību, “honorāra” pieprasīšanu. Cilvēki gan to pasaka klusi, lūdzot neminēt laikrakstā. Izrādās, ka uz noteiktu procedūru gaida rinda, kura mērāma gados. Tomēr pie ārstes – speciālistes ārpus rindas pienāk sieviņa un lūdz nepieciešamās pārbaudes veikt dienas laikā. Izrādās, ka šādu aparātu un arī ārstes rokas var iekustināt tikai 60 lati. Ja gaidītu trīs gadus rindā, tad samaksa būtu niecīga. Vai arī cits piemērs. Kamēr slima bērna māte ārsta kabatā nav ieslidinājusi aploksni, tikmēr par veselības stāvokli netiek informēts neviens no vecākiem, arī apskates nav rūpīgas.
Bet cilvēki slimo. Un teiciens, ka dzīvē galvenais ir laba veselība, ir patiess. Ko tikai pacients nav gatavs darīt, lai no medicīnas iestādes iznāktu vesels. Negodīgi ārsti to izmanto. Savukārt citi darbā uzturas līdz vēlai naktij, tur pacienta roku un tajā brīdī nedomā ne par saviem bērniem, ne savām problēmām, ne naudas trūkumu. Bet tikai par darbu un atbildību.
