Alūksnes rajona primārās veselības aprūpes ārstu darba vērtējumā, ko veica Ziemeļaustrumu slimokase, ir paradokss.
Alūksnes rajona primārās veselības aprūpes ārstu darba vērtējumā, ko veica Ziemeļaustrumu slimokase, ir paradokss. Tiem ārstiem, kam pacienti anketās pateicas, vērtējums punktos ir zems. Tā gandrīz diametrāli pretējs ir Alūksnes slimnīcas pediatres Anitas Šnikvaldes darba vērtējums.
“Kopš sevi atceros, vienmēr kaut ko ārstēju. Visbiežāk tā bija dvīņumāsa. Tēvs mūs pārsteidza, kad vaļējām mutēm sēdējām uz mājas kāpnēm. Paskaidroju, ka sildām saulē mandeles, jo ārsts ieteica kaklus sildīt ar zilo lampu,” ārstēšanas “prakses” kuriozu laikrakstam stāsta Anita Šnikvalde.
Neviena daktera Anitai rados nav, un tikai pāris reizes viņa bērnībā bija pie ārsta. Bet profesijas izvēle bija skaidra. Pēc Rīgas Medicīnas institūta Pediatrijas fakultātes beigšanas viņa 19 gadus ārstē Alūksnes bērnus.
“Bērns līdz četru, piecu gadu vecumam ir kā atvērta grāmata. Man ar viņiem kontaktēties ir viegli. Pašiem mazākajiem diagnozi noteikt palīdz intuīcija un pieredze,” atzīst A.Šnikvalde.
Ir mazākā slodze
Kādreiz pediatra slodze bija līdz 1000 bērnu vai pat mazāk. Anita uzskata, ka tas ir optimālais variants.
“Bērniem ir nepieciešamas profilaktiskās apskates un potes, tāpēc līdz 1800 pacientu ir pārāk daudz. Bet tāda ir valsts politika,” secina pediatre. Viņa rūpējas par apmēram 700 bērnu veselību. A.Šnikvalde saka, ka vissvarīgāk ir no pirmajām dzīves dienām nodrošināt bērnam pareizu ēdināšanu, fiziskas un garīgas nodarbības.
“Mazuli nevar ēdināt, iedodot pudelīti gultiņā. Viņš ir jāpaņem klēpī, lai būtu kontakts ar māti un bērns justos aizsargāts. Jaunās māmiņas bieži atstāj zīdaini draugu, paziņu un tuvinieku uzraudzībā. Rodas kaleidoskopa efekts, un bērns nezina, kam pieķerties,” norāda ārste. Nervozi bērni, kas neguļ naktīs un slikti ēd, bieži vien ir neaizsargātības izjūtas sekas.
“Ja man tagad būtu mazi bērni, es censtos būt kopā ar viņiem ilgāk. Meitas no gada vecuma apmeklēja bērnudārzu, bet vajadzētu līdz trim gadiem dzīvot mājās,” atzīst A.Šnikvalde.
Tagad viņas studē uzņēmējdarbību un sociālo psiholoģiju. “Nevaru iedomāties, kā var dzīvot bez pietiekamas izglītības. Turklāt studiju gadi ir skaisti. Bijām studentu turiādēs Kaukāzā un Karpatos. Strādāju studentu vienībās par sanitāri un medicīnas māsu,” atceras A.Šnikvalde.
Lekcijas kavēt nedrīkstēja, tāpēc Anita lūdza dvīņu māsu aiziet viņas vietā uz fizikas nodarbību. Grupas biedri maiņu nepamanīja, bet brīnījās, kāpēc Anita ir tik nerunīga. Māsām patika pārsteigt puišus un pēkšņi uz satikšanos ierasties divatā. “Interesanti bija vērot, kuru pirmo uzrunās. Reizēm uzminēja, bet citreiz kļūdījās,” atceras A.Šnikvalde. Arī tagad dvīnes bieži tiekas, lai gan māsa dzīvo Rīgā.
Sarunājas ar puķēm
Anitai patīk puķes. Ludzas pusē mātes dārzs ziedēja no pavasara līdz vēlam rudenim. Sevišķi daudz bija dāliju, apmēram 20 šķirņu.
“Man tik daudz puķu dārzā nav. Patīk arī istabas augi, piemēram kaktusi, un katrs no tiemprasa kaut ko savu. Priecājos par izplaukušu ziedu un saku par to paldies,” stāsta ārste. Viņai reizēm liekas, ja nebūtu kļuvusi ārste, tad varētu būt dārzniece. Tēvs Anitai teicis, ka nevajag katru dienu “čubināt” augus, jo tas traucē tiem, bet parunāties gan vajag regulāri.
“Kad tētis mira, uzziedēja viņa dāvinātais amarillis. Atbraukuši no bērēm, ieraudzījām lielu, sarkanu ziedu. Man amarillis ir mīļa atmiņa,” saka A.Šnikvalde.
Tēvs pārcieta izsūtījuma gadus Vorkutā. Anita apbrīno labsirdību un patiesumu, ko viņš iznesa cauri ciešanu gadiem un saglabāja.
“Esmu mācījusies no tēva pacietību. Ārstam tā ir ļoti vajadzīga. Arī to, ka nedrīkst cilvēku atgrūst. Pret visiem nevar būt simpātiju, bet iespēju robežās ir jāpalīdz. Un ir jāpasaka labi vārdi, ja tie ir pelnīti,” secina A.Šnikvalde. Atvaļinājumu laikā viņa dodas pie māmuļas un apciemo vīra vecākus.
“Mēs ar tuvajiem maz esam kopā. Daudz paliek nepateikta, bet to secinām tikai tad, kad viņu vairs nav,” atzīst Anita.
Priecājas par dzīvi
A. Šnikvalde domā, ka veselības aprūpi nelabvēlīgi ietekmē vidējā medicīnas personāla zemās algas. Par viņu darbu un atbildību, ko tas prasa, samaksa ir pārāk maza. Pašlaik slimnīcā ir daudz bērnu, kas slimo galvenokārt ar augšējo elpošanas ceļu slimībām – bronhītiem un pneimonijām.
“Sākumā bērni skumst pēc mājām un raud, bet nedēļas laikā sadraudzējamies. Arī ar pusaudžiem var sarunāt,” saka pediatre. Ir jāstrādā garas darba stundas, jo viņa ir arī dežūrējošā pediatre, ko var izsaukt uz slimnīcu jebkurā diennakts laikā. Tomēr A.Šnikvalde uzskata, ka nav nekā tāda, lai ļautos pesimismam.
“Ir prieks, ka esmu, ka man ir divas rokas, kājas un galva, ka varu strādāt un man ir darbs, ka ir divas lielas meitas, vīrs un vēl suns ar kaķi,” tik daudz iemeslu optimismam min Anita. Kad meitas devušās uz mācībām Rīgā, pārnesušas mazu kaķēnu, jo vecais kaķis bija devies “uz mūžīgiem medību laukiem”.
“Vilku suns Denārs ir vienīgais mūsu ģimenes čempions, jo sacensībās izcīnījis medaļas. Taču daudz svarīgāk, ka viņš uzņēmās šefību par mazo jaunatnācēju. Abi guļ saritinājušies un ēd no vienas bļodas,” stāsta A.Šnikvalde. Viņa nopirkusi kaķu avīzi, lai redzētu, kam līdzīgs ir Mincis. Izrādās, ka pelēki bēšīgais kažoks un izskats atgādina Norvēģijas meža kaķi.
Anitai ir autovadītājas tiesības, bet mašīnas braukšanai nav. Viņa cer, ka būs. “Man nav svarīgi, kāda ir mašīna. Tikai nevēlos, lai tā būtu liela,” saka A.Šnikvalde.
Ko citi saka par viņu
Kolēģes viena otru atbalsta
Alūksnes slimnīcas pediatre Inese Priedīte:
– Ja man kaut kas neveicas, aicinu palīgā kolēģi. Pieaugušo ārstam ir vieglāk, bet mums jāstrādā ar bērniem un viņa vecākiem. Papildu stresu rada darba apstākļi. Bet kopā tiekam ar visu galā. Anita klusē, klusē, un tad izlaužas viss, kas sakrājies.Viņa izjūt lielu atbildību par saviem slimniekiem. Ja Anita kaut ko apņemas izdarīt, vienmēr to izpildīs. Un man kolēģe nekad neatteiks.
Ko pati saka par sevi
Sevi uzskata par tipiskiem Dvīņiem
Mana horoskopa zīme ir Dvīņi un pati esmu viena no dvīņumāsām. Atzīstu, ka mans raksturs atbilst šai zīmei. Esmu emocionāla, bet parasti savas jūtas ārēji neparādu. Taisnība ir arī Dvīņu divas dabas. Iespējams, ka sadzīvē izturos citādi nekā darbā. Tur droši vien esmu nopietnāka.
Par ko sapņo
Lielākā vēlēšanās ir aizbraukt uz Venēciju
Alūksnes slimnīcas bērnu nodaļai nepieciešams tāds remonts, lai tā būtu Eiropas standartiem atbilstoša. Sev un ģimenes locekļiem vēlos veselību.
Mans sapnis ir aizbraukt uz Venēciju karnevāla laikā.
