Alūksnes novada Sociālā dienesta vadītāja Regīna Kalniņa šajā darbā strādā gandrīz piecus mēnešus. Viņa secina, ka valsts sociālās apdrošināšanas sistēma ir labāk sakārtota nekā pašvaldības sistēma, kas nodrošina sociālos pakalpojumus iedzīvotājiem. “Ir milzīga atšķirība starp pašvaldībām. Turīgās pašvaldības var sniegt daudz lielāku atbalstu saviem iedzīvotājiem nekā tās, kuras nav tik bagātas. Diemžēl Alūksnes novada dome nav starp turīgajām,” uzsver R.Kalniņa.
– Kāds šajā laikā ir radies atzinums par to, vai novadā bija vajadzīgs vienots sociālais dienests?
– Ja būtu strādājusi iepriekš Alūksnes pilsētas sociālās palīdzības centrā, tad varētu salīdzināt, kas ir vai nav attaisnojies. Taču esmu iepazinusi tikai darbu vienotajā dienestā un nevaru teikt neko sliktu par šo modeli. Nāku no valsts sistēmas – 14 gadus esmu bijusi Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras nodaļas vadītājas amatā. Šī valsts sistēma ir ļoti sakārtota un standartizēta. Tas nozīmē, ka cilvēki jebkurā vietā tiek apkalpoti vienādi, jo viņiem ir vienādas tiesības saņemt pakalpojumus. Sociālais dienests cenšas šo principu ieviest novada robežās. Agrāk katra pašvaldība rūpējās par saviem iedzīvotājiem, nodrošinot tiem sociālos pakalpojumus pēc savām iespējām un ieskatiem. Turpretim novadā pakalpojumu iespējām jābūt visur vienādām. Mūsu darbs tiek tā organizēts, lai to nodrošinātu.
– Tagad iespējas ir vienādas, jo ir kopējs sociālais budžets. Vai naudas pietiks visām sociālajām vajadzībām līdz gada beigām?
– Mani gandarī, ka novada deputāti labi izprot situāciju, kādā ekonomiskā krīze ir novedusi daudzus cilvēkus. Ne jau savas vainas dēļ viņi ir palikuši bez darba. Tāpēc nevienam nesakām, ka pakalpojumu nevarēs saņemt līdzekļu trūkuma dēļ. Tiesa, ir pagājis tikai pirmais ceturksnis, tāpēc šobrīd grūti paredzēt, vai naudas pietiks līdz gada beigām. Pabalstu pieprasītāju skaitam ir tendence palielināties. Ar aprīli ir spēkā Ministru kabineta noteikumi, kas dod iespēju trūcīgās personas statusu iegūt arī kredīta ņēmējiem un tiem, kuru īpašumā ir automašīna ilgāk par diviem gadiem. Iepriecinoša ir informācija, ka bezdarba līmenis ir sācis kristies, bet mēs to vēl nejūtam. Cilvēki nāk pie mums ar smagu sirdi, jo daudziem nav viegli lūgt palīdzību. Bet gribu atgādināt, ka iedzīvotājiem, kuri nespēj sevi nodrošināt un nesaņem ne no viena cita palīdzību, ir tiesības uz sociālo palīdzību. Tas nav mūsu pienākums, tomēr centīsimies iedrošināt viņus.
Kopš gada sākuma kaut reizi pabalstu ir saņēmuši 1524 cilvēki. Tie ir gan GMI, gan dzīvokļa pabalsti, kā arī pabalsti ārkārtējos gadījumos.
– Kāda ir sāpīgākā problēma, ko nākas risināt sociālajam dienestam?
– Galvenā problēma ir bezdarbs. Cilvēki grib strādāt un nopelnīt, nevis lūgt. Gadījies dzirdēt runājam, ka ir diezgan daudz tādu garantēto minimālo ienākumu pabalsta saņēmēju, kuri pēc tā nāk kā pēc algas. Ar domu – man pienākas.
Jā, ir tāda kategorija, kura ir bijusi un vienmēr būs. Taču nevaram vadīties no emocijām, ka šie cilvēki jau sen iztiek no pabalsta. Svarīga ir situācija, kādā dzīvo viņi un galvenais – bērni. Tiem, kas domā, ka ar pabalstiem pietiek, gribu teikt – pamēģiniet mēnesi izdzīvot ar 40 latiem. Tā nav tik liela nauda, lai neko vairāk nevēlētos.
– Cik, jūsuprāt, naudas vajadzētu, lai varētu normāli iztikt?
– Neesmu eksperte šajā jautājumā. Mūsu valstī ir noteikts iztikas minimums, martā tas bija 164,14 lati, tātad gandrīz sasniedz minimālo algu. Var salīdzināt ar GMI pabalstu, kas ir tikai ceturtā daļa.
– Sociālā dienesta iniciatīva bija nakts patversmes ierīkošana bezpajumtniekiem Alūksnē. Taču šai ierosmei nav virzības.
– Jā, mēs rakstījām vēstuli domei, jo saņēmām daudz sūdzību, ka bezpajumtnieki dzīvo kāpņu telpās. Deputāti atļāva viņiem apmesties bijušajā vakarskolas ēkā O.Vācieša ielā. Tas bija pareizs lēmums, jo cilvēkiem nebija jāsalst un nav arī vairs sūdzību par kāpņu telpās dzīvojošajiem. Diemžēl nakts patversmes ierīkošanai ir noteiktas striktas prasības: ir jānodrošina iespēja nomazgāties, mazgāt veļu, vajadzīga virtuve, kur var gatavot un paēst, patversmē ir jābūt dežurantam, kā arī, protams, gultai un gultas veļai pārgulēšanai. Tādas patversmes ierīkošanai ir nepieciešami lieli līdzekļi.
– Sarkanā Krusta Alūksnes komitejas telpās dala pārtikas pakas, kuru nepietiek visiem, kuriem ir sociālā dienesta izziņa par trūcīgā statusu. Kā šo problēmu varētu risināt?
– Sociālie darbinieki pagastos ir saistīti ar pārtikas paku dalīšanu. Arī tur to nepietiek visiem, tāpēc atbalstāma ir doma, ka pakas nevajadzētu dot tiem, kas ir alkohola reibumā. Zupas virtuvē ir uzraksts, ka iereibušus neapkalpo. Tiesa, ir bijuši gadījumi, kad aicināta palīgā pašvaldības policija. Turklāt zupas virtuvē paēst var ne tikai trūcīgās personas. Tās darbu nodrošina pašvaldība un ziedojumi, tāpēc no katra cilvēka situācijas ir atkarīgs, kurā brīdī viņam ir nepieciešams paēst siltu zupu par brīvu. Tāda nereti var būt vientuļiem pensionāriem. Vai zupas virtuve strādās arī vasaras mēnešos, par to vēl tiks lemts. Siltajā gadalaikā ir vairāk iespēju atrast sezonas vai gadījuma darbu, kā arī pelnīt ogojot un sēņojot. Vajadzētu saprast, ka sociālā dienesta klientu pienākums ir darboties pašiem, nodrošināt sev iztikas līdzekļus.
– Vai trūcīgajiem ir izdalītas elektrības norēķinu kartes?
– Pagājušā gada decembrī tika saņemta 641 norēķinu karte, tagad tās ir gandrīz izdalītas. Turklāt 6.aprīlī ir noslēgts jauns līgums un esam saņēmuši vēl papildus 400 elektrības norēķinu kartes. To dalīšanai vairs nav noteikts termiņš, tomēr karti var saņemt tikai tās trūcīgās personas, kuras ir slēgušas līgumu ar “Latvenergo”. Šis nosacījums ierobežo, bet ir saprotama uzņēmuma vēlme sakārtot līgumattiecības ar elektrības patērētājiem. Norēķinu kartes tiek dāvinātas, tāpēc daudzi ir ieinteresēti slēgt līgumu, ja līdz šim tā nav bijis.
– Pagastos ir veci un vientuļi cilvēki, kuri šobrīd nevar saņemt aprūpi mājās, kā tas ir Alūksnes pilsētā.
– Perspektīvā šis jautājums noteikti tiks atrisināts. Diemžēl nepietiekama finansējuma dēļ šogad nevarēja izveidot mobilo aprūpes vienību, kas varētu palīdzēt vecajiem cilvēkiem novada teritorijā. Domāju, ka ar laiku vajadzētu izveidot divas šādas vienības. Sevišķi ziemas mēnešos pagastos aprūpei tika izmantoti “simtlatnieki”.
– Vai ir radušās ieceres, kā uzlabot un pilnveidot dienesta darbu?
– Jā, kaut kas jau ir paveikts. Ir ieviesta sociālās palīdzības administrēšanas informācijas sistēma. Tā atvieglo mūsu darbu, jo datorā tiek ievadīti dati par katru, kurš ir lūdzis palīdzību. Turklāt tiek mazinātas birokrātiskās prasības iedzīvotājiem, jo viņiem nav vajadzīgas dažādas izziņas. Mums ir līgums ar Nodarbinātības valsts aģentūru, tāpēc uzreiz varam redzēt, vai cilvēks ir reģistrēts bezdarbnieks. Tāpat ir pieejama Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras informācija par pensijām un pabalstiem, kā arī CSDD dati un informācija par nekustamajiem īpašumiem, kas palīdz vērtēt pabalsta prasītāja situāciju. Darbs ar cilvēkiem vienmēr ir grūts, ja to dara no sirds. Turklāt mums nākas saskarties galvenokārt ar tiem, kuri ir nonākuši grūtībās. Viņiem varam palīdzēt tikai saskaņā ar normatīvajiem dokumentiem. Diemžēl sociālais dienests nav labdarības organizācija, kuras rīcība nav strikti noteikta ar likumu.
