Volšteines māsa Bija parasta rudens diena – 2007.gada 20.oktobris. Jauna ģimenīte gaidīja savu pirmdzimto, kuram tuvākajās dienās bija jānāk pasaulē.
Volšteines māsa
Bija parasta rudens diena – 2007.gada 20.oktobris. Jauna ģimenīte gaidīja savu pirmdzimto, kuram tuvākajās dienās bija jānāk pasaulē. Divi dzīves pabērni – puisis bārenis, kurš ģimenes siltumu zaudējis jau bērnībā, un meitene no tā sauktās “nelabvēlīgās” ģimenes. Divi jauni cilvēki, kas kuļas pa dzīvi, cenzdamies tajā neapmaldīties un nepagrimt. Un nekas neliecināja par tuvojošos traģēdiju.
Nolaidība vai noziegums?
Pagāja diena, un pienāca liktenīgais vakars. Sevi šai pasaulei pieteica bērniņš. Tika izsaukta ātrā palīdzība un sākās murgs, no kura jaunā sieviete vēl tagad nav pilnīgi atkopusies. Viņu puisītis dzemdību gaitā gāja bojā. Bēdu nomāktie vecāki rakstīja iesniegumu policijā. Viņi notikušajā vainoja vecmāti. Protams, tika veiktas vairākas ekspertīzes. Analizējot iesniegtos dokumentus, Veselības inspekcija atzīst – bērns dzīvotspējīgs, iznēsāts bez jebkādām patoloģijām un nosmacis, priekšlaikus atdaloties placentai, jo ķeizargrieziena operācija uzsākta novēloti, tas savukārt liek domāt par nekvalitatīvu dzemdību palīdzības nodrošināšanu Alūksnes slimnīcā. Taču izrādās, ka mūsu valstī novēlota medicīniskā palīdzība nav noziegums.
Izrādās, viss tika izdarīts profesionāli pareizi, tikai par vēlu. Un šīs novēlotās profesionālās palīdzības rezultāts – miris bērns, bērniņš, kuru gaidīja un kuram bija tiesības dzīvot. Tuviniekiem joprojām ir daudz jautājumu bez atbildēm.
Dzemdētājai desmitos vakarā ievadīja miega zāles un atsāpinošos līdzekļus. Ja vecmāte lietotu citu metodi, vai rezultāts būtu tāds pats? Iespējams, šajā gadījumā medikamentozais miegs nostrādāja par sliktu dzemdētājai. Pēc trīs stundu gulēšanas sieviete pamodās no sāpēm un asiņošanas. Viņa sauca vecmāti, bet neviens nenāca.
Uz viņas palīgā saucieniem atnāca vien sieviete no blakus palātas, kura arī devās meklēt vecmāti. Vecmāte tika atrasta pēc 45 minūtēm. Vai pie dzemdību asiņošanas tas ir ilgs laika posms? Ar ko nakts laikā atpūtas telpā nodarbojās vecmāte, ka nebija sasaucama? Viņa skaidri zināja, ka nodaļā ir dzemdētāja.
Pazūd pierādījumi, šaubas par dokumentiem
Tas notika trijos naktī. Ķeizargrieziens tika veikts tikai pussešos no rīta. Operācija aizņēma 15 minūtes, bet gatavošanās tai – divarpus stundas. No kurienes stundu brauca dežurējošais ginekologs? Gadījums taču bija steidzams! Ieradušies ārsti vēl stundu domāja, stundu gatavoja operāciju zāli un meklēja personālu. Bet dzemdētāja tikmēr asiņoja un bērniņš lēnām mira. Tā novēlota speciālistu rīcība nogalināja bērnu. Neviens vairs nepateiks, kuras minūtes vai stundas bija izšķirošās, lai bērns būtu dzīvs.
Iespējams, policijas izmeklēšana tika veikta vienpusīgi, ņemot vērā tikai ārstu viedokli.
Kā stāstīja mirušā bērna māmiņa, viņas asiņainā gultasveļa mīklaini no slimnīcas pazuda un netika pievienota lietiskajiem pierādījumiem. Kāpēc? Tas bija pierādījums, ka cietusī nemelo. Kam tas bija izdevīgi? Un kurš tagad varēs pierādīt, vai pēc miega zāļu ievadīšanas vecmāte tiešām grūtnieci apskatīja vai tikai ierakstīja dokumentos, ka ir apskatījusi? Dzemdētāja taču gulēja. Un papīrs pacieš visu. Tāpat ir starpība starp asiņošanu un asiņainiem izdalījumiem. Vēl – ja vecmāte meloja par savu atrašanās vietu dzemdību laikā, tad kā varam justies droši, ka viņa nav viltojusi ierakstus medicīniskajos dokumentos? Alūksnē dzird runājam, ka šai vecmātei nepatīkot pieņemt dzemdības naktīs. Taču oficiāli sūdzēties cilvēki negrib. Ja cietušās sievietes būtu vienotākas savā nelaimē, varbūt dzemdības būtu pieņēmusi cita vecmāte…
Māte cietusī, tēvs – tikai liecinieks…
Savulaik izmeklētāja teicās vēlreiz aicināt cietušos uz sarunu, kad būs visi ekspertīžu rezultāti, taču izmeklētājai vien zināmu iemeslu dēļ cietušie uzaicinājumu tā arī nesaņēma. Kad mirušā bērna tēvs vēlējās iepazīties ar lietas materiāliem, viņam to liedza. Izmeklētāja paskaidroja, ka to drīkst tikai cietusī – bērna māte, bet tēvs cietis neesot, tātad viņš ir liecinieks. Dīvaini, ka mūsu valsts likums paredz, ka bērna nāves gadījumā cietusī ir tikai māte un tēvam gar to nav nekādas daļas… Kad jāpiedzen uzturnauda bērna vajadzībām, tad vīrietis ir svarīga persona. Toties, ja bērns mirst mīklainos apstākļos, tēvam par to nav daļas! Vai nav kuriozi? Vēl līdz šai dienai cietušajiem nav bijis iespējas pilnībā iepazīties ar izmeklēšanas rezultātiem, jo izmeklētāja viņus kā futbola bumbas sūta no viena ierēdņa pie otra.
Absurda atrakstīšanās
Pamatojoties uz iepriekšminēto, atļaušos piebilst, ka izsmeļošas atbildes uz vecāku jautājumiem tā arī nav saņemtas, mudinot aizdomāties, kas tam varētu būt par iemeslu. Kriminālprocess ir izbeigts. Bērns miris. Vecmāte un ārsti turpina strādāt.
Varbūt viens no iemesliem šādam lēmumam ir arī tas, ka cietusī ir no maznodrošinātas ģimenes, bez sakariem un pazīšanās? Kā gan citādi izskaidrojams tas, ka, par spīti MADEKKI slēdzienam, ka bērns dzimis vesels un dzīvotspējīgs, bet nāves iemesls ir novēlota dzemdību palīdzība, ārsti turpina vainot nelaimīgo māmiņu – ka nav laikus stājusies uzskaitē, ka ir smēķējusi grūtniecības laikā, ka… tā varētu turpināt.
Protams, šī jaunā sieviete nav ne balta, ne pūkaina. Taču ne jau vainīga sava bērna nāvē. Viņas sāpes un zaudējumu nedziedēs nekas. Bet atbildes uz jautājumiem tomēr gribētos saņemt.
