20.jūnijā aizdegās Rīgas pils. Kāda gan mums tur daļa un ko gan mums nozīmē tas, ka izdegusi kultūras mantojuma liela daļa? Es lasīju ziņas un sapratu, ka esmu kļuvusi gaužām nejūtīga. Kamēr cilvēki nav miruši – kas tad tur par traģēdiju? Valsts prezidents Andris Bērziņš Rīgas pils ugunsgrēku nosaucis par nacionālo traģēdiju, bet es to izjutu kā gluži vai nelāgu joku. Nacionālā traģēdija ir latviešu izbraukšana uz leiputrijas zemēm, bērni uz ielām, nodzērušās sejas un mātes, kuras bērnus atstāj mēslainēs. Tā, lūk, ir nacionālā traģēdija! Bet tad… es izlasīju ziņu, ka Militārās policijas vecākais apsardzes instruktors kaprālis Alvis Brūveris no degošās Rīgas pils iznesa Latvijas valsts karogu, kas plīvoja mastā Svētā Gara tornī. Tajā mirklī man kaut kā kļuva kauns par to, ka šis ugunsgrēks manī neradīja nekādu traģiskuma izjūtu. Tajā mirklī es sapratu, ka ir tomēr kas tāds, kas mums jāsargā vairāk par paēdušu muti un naudas šķindoņu kabatā. Nacionālās vērtības! Sociālajos tīklos lasīju savu draugu un paziņu traģisma pilnās ziņas – notikusi milzīga nelaime, miris mantojums… Bet es to mantojumu nepazinu. Un varbūt pat nepazīstu. Tāpēc man tajā itin nekas nešķita traģisks. Kā es tā nespēju just līdzi tam, kas skar Latviju, manu zemi, manu kultūru? Aizdegusies 3000 kvadrātmetru platība, bet ne centimetrs manas sirds. Nedomāju, ka esmu vienīgā tāda, kuras “iekšējie ūdeņi” nav sakustējušies, lai dzēstu Rīgas pili. Mēs mierīgi sēžam pie datora vai TV ekrāniem un visu vērojam no tālienes. Un es mazliet alojos, sakot, ka traģēdija jau ir tikai tad, kad cilvēki mirst. Bet tad es lasu kārtējās ziņas par nemiera rezultātā mirušajiem un turpinu ēst čipsus vai dzert kafiju. Es mēdzu izteikt kādu īsu lūgšanu par mirušajiem, bet arī tas ir tā pavirši. Nu, kaut kur kāds mirst… Kaut kur kāds sadeg… Kaut kur kāds nav paēdis… Bet es tikai domāju par sevi. Tā visi mēs domājam, jo arī mums ir savas lielās un mazās traģēdijas, kur nu vēl par visu pasauli padomāt. Tas līdzjūtības nervs mums kaut kā atrofējas, un mums šķiet, ka tas tāpēc, lai mums nesāpētu, ka tā mēs aizsargājam sevi no pasaules ciešanām. Kāda mums gar tām daļa? Mums savējo pasaules grūšanu un degšanu pietiek. Bet varbūt… Varbūt mums jānorauš putekļi no tās sirds centimetra, kurš ir apkrauts ar kriminālajām ziņām. Varbūt tas nenozīmē, ka mums jājūt līdzi visam un visiem. Bet tas noteikti nozīmē to, ka tam nervam nedrīkst ļaut nomirt pavisam, jo tad nomirs visdārgākais, kas mums ir – nacionālās vērtības…
