Visapkārt saulē izdegušas pļavas un tīrumi. Pat netālu pakrastē plūstošā Gauja šovasar ir skopa.
Visapkārt saulē izdegušas pļavas un tīrumi. Pat netālu pakrastē plūstošā Gauja šovasar ir skopa. Tā vietā, lai liktu mutuļot atvariem, upe kā dzeltenīgus zobus atklāj sēres. Pēc lietus valguma izslāpis arī puķu dobēm atvēlētais pagalms, kura vienā malā blakām kādreiz iecerētas jaunas mājas pamatiem šodien patvērumu saimniecei dod vīnstīgām apaugusi ēka. Tanī ir tikai neliels priekšnams, virtuve un šaura istabiņa. Pēcpusdienas saule saimnieces priekam pa logu istabā izmetusi zeltainu tiltu, lai pamazām laistos uz rietu.
“Apsēdieties tepat uz gultas, citu neko piedāvāt nevaru,” aicina mājiniece un atvainojas, ka esot nodevusies darbam, ciemiņus negaidīdama.
Skaidrīte Baltmane jau sesto gadu Lejasciema pagasta “Noriņās” mitinās viena. Lai gan Cēsu rajona Raunā dzīvo meitas ģimene un brīvajā laikā ciemos atbrauc mazbērni, pārāk bieži pie mazā loga pieklauvē atmiņas un vientulība. Skaidrīte tās atgaiņā, rodot dažādas nodarbes. Galvenā no tām – paklāju darināšana no varenos kamolos satītām lupatu strēmelēm.
“Nav viegli pēc daudziem gadiem visu pamest, lai atgrieztos vietā, kur likts pamatakmens cerību piepildījumam. Katrs solis un zemes pēda te atgādina par jaunību un mīlestību, kam bija lemts izplēnēt, aizaugt kā tai akai pagalma vidū. Vienu gan noteikti zinu, ka projām otrreiz no “Noriņām” neiešu,” šo apņēmību Skaidrīte neļaus izmainīt nevienam.
Cimdus ada, domājot par labiem cilvēkiem
“Veselības man nav, bet, cik vien varu, skrienu kaimiņiem palīgā, adu, tamborēju, šuju un aužu. Pieprasījums pēc rakstainiem cimdiem, zeķēm un no lupatām austiem grīdceliņiem ir tik liels, ka diena par īsu, lai visu iespētu, bet varbūt pati esmu kļuvusi gausāka nekā jaunībā, kad neviens darbos līdzi netika,” tā prātodama, rokdarbniece salūko prāvu maisu ar cimdiem un zeķēm, kas izkārtoti uz segas, liek tai uzziedēt kā daudzkrāsu pļavai.
Skaidrīte šobrīd vēl nezina, kas būs viņas darinājumu valkātāji, bet ir pārliecināta, ka tie noteikti būs labi cilvēki.
“Pamazām sarūk dziju krājumi, bet mierinu sevi, ka vēl ir ļaudis, kas audzē aitas, nezinot, kur likt vilnu,” Skaidrītes rokas virpina gaišu dzijas kamolu, no kura iecerēts noadīt kārtējo cimdu pāri. Agrāk viņa to nomargojusi pa dienu, bet tagad divas vajadzīgas.
Skaidrīte mēģina iztaisnot pirkstus, kas negrib un negrib paklausīt. “Ko nu vairs gribēt, ja mūža lielākā daļa atdota slaucējas darbam,” viņa klusi nopūšas. “Ko man šodien tie ordeņi un goda zīmes. Tik vien kā skaņa. Sen aiz kalniem laiks, kad biju Augstākās padomes deputāte, pagasta deputāte, piectūkstošnieču kluba vadītāja un sociālistiskā darba triecienniece. Biju enerģiska un izdarīga.”
Paļaujas tikai uz savu izdomu un prasmi
Lai gan Skaidrīte enerģiju un izdarīgumu piedēvē pagātnei, tas viņā dzīvo arī šobrīd.
Vai gan citādāk sieviete tvertu rokās naglas, āmuru un kāptu uz jumta pašas rokām celtajam šķūnītim, lai uzliktu šīfera jumtu, lai uzslietu siltumnīcu un tiktu galā ar malkas zāģēšanu un skaldīšanu.
“Kā prazdama siltināju un apmetu būves sienas, ieliku logus un iemūrēju mūrīti, kam viens riņķis, lai būtu, kur tējai ūdeni uzkarsēt vai zupu uzvārīt. Kad iesēžos stellēs un sāku aust, nevaru atrauties, lai pāri pagalmam dotos uz māju,” Skaidrīte ir lepna par celtnieces prasmi, liekot aizdomāties, cik daudz spēj viena augumā sīka, bet sīksta sieviete.
Šķūnīti viņa dēvē par darbistabu, jo centrālā mēbele tajā ir mazās stelles. Lielajām nav vietas. Tepat arī dīvāngulta, kur uz brīdi atlaisties tad, kad acis miega pilnas. Uz palodzēm un plauktiem kā sargi izkārtojušies kamoli.
“Neesmu metrus skaitījusi, cik dienā noaužu, bet tikai pie viena neapstājos,” saka rokdarbniece.
Ik svītrā ieauž pa dzīvē gūtai gudrībai
“Grīdceliņus aužu ne tikai savam priekam vien. Tos iecienījuši gan tuvējo viesu māju saimnieki, gan tie, kas biznesu izvērš Alūksnes, Balvu, Valkas un Valmieras rajonā. Lepojos, ka tie priecē ļaudis arī Vācijā. Ne jau vienmēr visi vēlas to smalko un dārgo grīdas rotu.
Neprotu noteikt cenu grīdceliņiem un nelielajiem paklājiņiem, tāpēc labprātāk tos dāvinu. Man galvenais nav nopelnīt, bet cilvēkiem sagādāt prieku, jo gūst dodot, nevis ņemot,” to teikdama, Skaidrīte ar abām rokām aptver rullī satītos, jau noaustos grīdceliņus un izritina pāri pagalmam.
“Tikko noņēmu no stellēm. Neesmu paspējusi sagriezt pa gabaliem, bet vajadzēs pasteigties, jo tas ir pasūtījums. Nupat vēl kādas viesu mājas saimniece no Valmieras rajona pasūtīja 15 metru garu grīdceliņu. Ir prieks aust, ja cilvēkiem patīk. Pa dienu viens celiņš gatavs,” viņa atzīstas.
Tikai Skaidrīte zina, cik daudz dzīvē gūtu atziņu viņa devusi līdzi katrai krāsu svītrai, cik daudz labu domu savirknējusi, jo cilvēkiem tāpat jau pietiek skumjo un nomācošo. Īpaši, kad jārēķina, kā ar nelielo pensiju izdzīvot un vēl palīdzēt citiem.
Dāvanas līdzi dod no sirds
Istabā pie krāsns ieres kumpās muguras atspieduši maisi, pildīti ar dažādiem novalkātiem un nederīgiem apģērba gabaliem – kleitām, svārkiem, blūzēm, jakām un citiem. Skaidrīte tos sagriež apmēram pusotra centimetra strēmelēs. No malas raugoties, šķiet, kas tad tur, nav nekā vieglāka. Bet tikai viņa zina, kā sāp griežņu radītās tulznas.
“No griešanas pirksti vēl vairāk savilkti, bet es par to nedomāju, ka tik ir nodarbošanās. Tad arī nervi mierīgāki, jo cilvēks vien esmu,” saimniece saka un brīdi klusībā par kaut ko aizdomājas.
Savulaik kāda dziedniece un gaišreģe atzinusi, ka Skaidrītei piemīt spējas ārstēt citus, bet viņa to noliegusi, uzskatīdama, ka nav tādu tiesību, lai lemtu par cilvēku veselību un noskaņojumu, tāpēc saimniece visu veltī savām iekšējām izjūtām.
“Šodien ir grūti salūkot aušanai piemērotus diegus. Ja kāds cilvēks tos atved, tad paklāju atdāvinu par velti. Ja darinājuma pasūtītājs atbrauc, līdzvedot maisu ar lupatām, arī viņam par galaiznākumu nav jāmaksā,” Skaidrīte iedrošina.
Dzīve cilvēkam vienmēr atlīdzina pēc nopelniem, rodot vietu labajam un arī sliktajam. Skaidrīte vienmēr tiekusies pēc pirmā, kā atlīdzību saņemot pretim ļaužu atzinību un viņas darba novērtējumu. Vai gan citādi vietējā pagasta muzejā vairākas nedēļas būtu skatāma rokdarbnieces veikuma izstāde, liekot izbrīnā izsaukties ne vienam vien tās apmeklētājam. “Ir cilvēki, kas skaļi visiem stāsta par to, kas iecerēts, ko darīs, kas izdevies, kas ne. Man tā netīk. Lai darbi paši runā. Tas tiem bieži vien izdodas labāk par cilvēku,” klusināti saka “Noriņu” saimniece.
Krāsošanai izvēlas dabas materiālus
“Noņemos arī ar lupatu krāsošanu, tikai tad tos sagriežu un aužu, citādāk jau nekas neizdosies. Veikali tagad piedāvā dažādas krāsas, kas domātas vilnai, kokvilnai un zīdam, bet nekas jau nav labāks par dabiskajām krāsvielām,” rokdarbniece stāsta un salūko zaļganpelēku kamolu.
“Šīs strēmeles krāsoju alkšņu mizās. Man nav svarīgi, lai viss būtu vienāds. Tonis var būt gaišāks vai tumšāks, tas ir pat vēl labāk. Izmantoju arī dažādas sūnas, ozolu mizas, bet pavasarī savācu dažādu koku lapas. Skaistus toņus iespējams iegūt, krāsošanai izmantojot sīpolu mizas.
Rudenī lasu krāsainas kļavu lapas, kuras lieku kopā ar bērzu lapām, lai veidotos dzeltenīgs tonis. Mizas, lapas un sūnas novāru atsevišķi un tad saleju novārījumus kopā. Senās krāsošanas gudrības nevajag aizmirst arī šodien,” domīgi saka Skaidrīte.
Viņai nedaudz žēl, ka ir tik maz jauniešu, kuri nevēlas apgūt aušanas prasmi, bet visu gatavu iegādājas veikalā.
“Es izaugu septiņu bērnu ģimenē, kur nevienam nejautāja, patīk vai ne. Visu vajadzēja iemācīties, jo citādāk nevarēja. Kājas līdz paminām nesniedzās, bet jau sēdēju stellēs. Bet es to nenožēloju, jo vēlāk kļuvu Tautas lietišķās mākslas meistare,” audējas acīs riešas asaras. Vai bija viegli? Viņa par to nerunā, lai gan visu mūžu pēc tā tiekusies.
