Svetlana Kuzņecova ir dzimusi Ukrainā, bet pēc skolas pabeigšanas atbraukusi dzīvot uz Alūksni, kur strādājis viņas tēvs. Svetlanas ikdiena paiet, Alūksnes tirgū pārdodot apģērbu, taču reti kurš zina, ka viņa arī talantīgi zīmē un glezno. Pirms pāris gadiem Svetlana iepazinās ar Alūksnes mākslinieku Gunāru Ozoliņu un otrdien atklāja savu pirmo personālizstādi Alūksnes bibliotēkas Bērnu literatūras nodaļā. Tajā vairāk dominē brīnišķīgie Alūksnes dabasskati.
– Kur meklējami pirmsākumi jūsu interesei par glezniecību?
– Man patīk zīmēt jau kopš bērnības. Arī bērnudārzā, kad vajadzēja izgatavot kādas dekorācijas, es palīdzēju. Arī skolā klasesbiedri vienmēr teica, ka Sveta skaisti zīmējot. Zīmēšana mani vienmēr ir pavadījusi, taču jaunībā, kad bija vairāk skolas un citu lietu, tas viss palika novārtā. Gāja laiks, bija citi pienākumi, un es tā arī neaizgāju nekur mācīties gleznot, un tad jau uzskatīju, ka esmu par vecu, lai sāktu.
Vēl mani interesē izšūšana. Arī ar to nodarbojos jau ļoti ilgi, taču tas ir laikietilpīgs darbs. Parasti jau tam nav laika. Kad sāku strādāt tirgū, es tik un tā brīvos brīžos ņēmu papīru un kaut ko zīmēju. To bija pamanījušas arī manas kolēģes.
– Zinu, ka jūsu dzīvē ir kāds veiksmes stāsts.
– Tas viss ir kādas manas kolēģes darbs. Reiz viņa piegājusi klāt pie G.Ozoliņa un teikusi, ka tirgū esot tāda Svetlana, kura labi zīmējot, un viņam jāatnāk un jāpaskatās. Viņa tā bezkaunīgi paņēma viņu pie rokas un atveda. Tas bija aptuveni pirms trīs gadiem. Kā skolniece parādīju viņam visus savus darbiņus, kuri man tur bija sazīmēti uz mazām lapiņām.
Ja nebūtu Gunāra, es turpinātu vien zīmēt savā pārdevējas būdiņā. Viņš mani izvilka no turienes ārā, un man beidzot bija iespēja apgūt zīmēšanu un gleznošanu pie profesionāļa. Tas ir devis ļoti daudz. Ne tikai to, ka man ir iespēja uzturēties šajā mākslinieku vidē, bet arī profesionāli. Es pati nekad neuzdrošinātos iet pie šiem cilvēkiem, jautāt, piemēram, vai viņiem patīk mani darbi.
Gunāra lekcijas man ir ļoti palīdzējušas. Ne tikai mācot, kā labāk zīmēt un gleznot, bet arī atbalstot mani. Kopā braukājam pa novada izstādēm, un es varu aplūkot arī citu mākslinieku darbus, smelties iedvesmu.
– Kāda tematika jums patīk visvairāk?
– Man ļoti patīk daba. Varu ilgi staigāt pa mežu, vērot arī puķes. Manuprāt, nekur nav tik skaistas dabas kā pie mums. Esmu braukusi arī ciemos pie radiniekiem uz Ukrainu, taču pēc īsa laika jau gribas atpakaļ. Varbūt jau esmu tik ļoti pieradusi pie šīs vietas, ka nekur citur negribu ilgstoši uzkavēties.
Gleznoju ar akvareli. Esmu izmēģinājusi dažādas krāsas, tagad mēģinu arī ar eļļas krāsām ko radīt, taču man labāk patīk akvareļi. Latvijā tos nepērku, jo tas ir dārgi, bet Alūksnē arī nav kur tādas krāsas nopirkt. Man akvareļa krāsas atved māsīca no Krievijas. Arī pati dažreiz tās pērku Pleskavā. Ir jāzina, ko ar ko jaukt, kā tas izskatīsies, un tā tālāk. Man nepatīk pārāk košas krāsas, ja nu tikai puķēm. Priekšroku dodu dabīgākām krāsām, lai glezna būtu mierīga.
Gunārs mani iemācījis gleznot daudz dabīgāk. Agrāk zīmēju tādu vienkāršu zāli, skaistu, ļoti kārtīgu, bet Gunārs teica, ka tādas zāles dabā neesot. Ja vējš pūš, tad pūš uz vienu pusi. Man visi šie padomi ir ļoti palīdzējuši. Ir jāvēro arī daba. Jāieskatās, kā tie procesi notiek.
– Vai, jūsuprāt, gleznošana ir talants vai arī to var iemācīties?
– Savai meitai skolas laikā zīmēju darbus, un viņa tika uz olimpiādi, bet tur jau es nevarēju palīdzēt. Nevar jau bērnam teikt, ka viņš nemāk zīmēt, taču es uzskatu, ja nav talanta, tad to nekādi nevar iemācīt. Var tikai attīstīt vēl vairāk to, kas jau ir.
Mans bērns gāja mākslas skolā divus gadus, bet neviens skolotājs nepateica, ka viņam nav gluži talanta uz zīmēšanu un būtu jāpamēģina kas cits. Pēc kāda laika bērnam pašam apnika zīmēt un tika atrasta cita nodarbe. Šajā gadījumā, manuprāt, būtu arī labi bērnu ievirzīt citās sliedēs.
Manos radurakstos ir kāda tante, kura ļoti labi esot zīmējusi, varbūt arī no turienes nāk šis talants. Es ļoti ceru, ka mana mazmeitiņa zīmēs. Viņai ļoti patīk un arī sanāk. Protams, gribu, lai viņai tas viss sanāk daudz ātrāk un labāk nekā man.
– Kur jūs smeļaties iedvesmu?
– Ja man negribas, tad neko nevar arī uzgleznot. Ir vienkārši tādi periodi, kad esi gandrīz vai tukšs. Tad vienkārši nav jācīnās ar šo sajūtu, bet jāļauj sev atpūsties. Pēc kāda laika atkal ķeros klāt krāsām un tad, kad ir iedvesma, nemaz nevaru apstāties. Gleznoju vienā laidā.
Neko speciāli it kā nedaru, lai atgūtu pazaudēto iedvesmu. Vasarā kaut kur pastaigājos, apskatu ko interesantu. Arī ziemā ir, ko redzēt, un kaili koki patiesībā ir ļoti skaisti.
Man patīk strādāt naktī, kad visi aizgājuši gulēt un es varu palikt viena. Dažreiz ieslēdzu televizoru un tā arī gleznoju. Pa dienu man nesanāk gleznot, jo nav tādas iedvesmas.
– Kādas sajūtas jūs pārņēma pēc personālizstādes atklāšanas?
– Sajūta ir ļoti interesanta un, protams, patīkama. Tā ir iespēja iepazīties ar cilvēkiem, kuri strādā šajā vidē. Tie ir ļoti interesanti cilvēki, un ļoti žēl, ka nebija iespējas šādus cilvēkus satikt agrāk. Man ļoti patīk skatīties uz to labāko mākslinieku darbiem un saprast, ka ir vēl kur tiekties.
Nekādu turpmāko plānu par izstādēm man nav, jo ir vienkārši jāturpina un jāmācās. Visu mūžu.
Mani darbi tā jau aizceļo uz Krieviju pie radiniekiem, pie bērniem uz Angliju, kāds darbs ir arī Kanādā.
Esmu ļoti priecīga par šo izstādi, bet glezna man patīk, kamēr tā top, pēc tam jau tā nav tik tuva sirdij. Tāpēc ir jātiecas tālāk, jāaug un cītīgi jāmācās.
– Ko jūs ieteiktu tiem, kuri uzskata, ka ir par vēlu, lai realizētu savas ieceres?
– No sava aicinājuma nevar aizbēgt. Var kaut ko darīt un darīt ilgi, bet tāpat beigās uz āru izlauzīsies vēlme darīt to, ko sirds prasa. Un nekad nav par vēlu! Man ir žēl, ka nemācījos gleznot jau jaunībā, taču tā iegrozījās apstākļi.
Pat tad, ja neapgūsiet kaut ko profesionāli, var to darīt sev, savam priekam. Tam nekad nav par vēlu, un ir vienkārši jāuzdrošinās un jāsāk.
