Vieni viņu pazīst kā programmētāju, datorspeciālistu citi kā skolotāju, vēl citi – kā skrējēju. Tomēr draugi madonieti Aivaru Zariņu dēvē par ceļotāju un stopotāju, folkloristu, koklētāju, muzikantu un sabiedrisko darbinieku.
Vieni viņu pazīst kā programmētāju, datorspeciālistu citi kā skolotāju, vēl citi – kā skrējēju. Tomēr draugi madonieti Aivaru Zariņu dēvē par ceļotāju un stopotāju, folkloristu, koklētāju, muzikantu un sabiedrisko darbinieku. Cilvēku, kas nekad nebeidz meklēt dzīves jēgu.
“Daudzi folkloristi pēta cilvēku attiecības, pieraksta dabas vērojumus un tos analizē – kā bijis agrāk, kā tagad. Bet ir folkloras draugu kopas vai kopienas, kas vēlas atjaunot seno kultūras mantojumu un to ietvert dzīvē. Es piederu pie tiem pēdējiem. Es folkloru vislabāk saskatu dziesmās un dejās (dančos). Latvijā ir kādi 12 koklētāji vīrieši un tas nav maz,” saka A.Zariņš.
Bijušas īpašas kāzas
Aivars dzīves svarīgākos notikumus svinējis īpašā veidā. Kāzas un bērnu krustabas izveidojis pēc sava prāta un patikšanas. Kāzu rituāls bijis trīs dienas, un Aivars apliecina, ka tajās bija jūtama kāda augstāka spēka klātbūtne, kas, piemēram, kāzu pirmajā dienā izpaudās kā vētra.
“Trešajā dienā veicām apgredzenošanos jeb gredzenu mīšanas ceremoniju pie Līkās priedes Ķemeru Zaļajā kāpā. Neesmu tādus rituālus citur redzējis, bet man tie šķita jauki un dabiski. Laulāšanās baznīcā vēl arvien nav notikusi. Gan jau kādreiz. Vedēji bija divi vīri. Vai tad senāk, kad bija iecienīta līgavu zagšana, vedēja varēja būt sieviete? Nu, nevarēja! Tātad kāzās nav pamata par vedējiem ņemt precētu pāri, bet vajadzīgi raženi palīgi, kas var palīdzēs atvest iecerēto kaut no pasaules malas,” domā A.Zariņš.
Katram bērnam bija īpašs vārda došanas rituāls. Vecāki iecerētos vārdus zinājuši, bet krustabu viesiem tie bija jāatrod. “Liesmas vārdu es nosapņoju. Viesiem es uzrakstīju dažādas mīklas ar pareizo atminējumu uz lapiņām un tās noslēpu istabā. Attapīgākā krustmāte atminēja vārdu. Otras meitas Laumas vārdu sadalīju pa burtiem un tos noslēpu dārzā. Krustabu viesiem bija jāatrod visi burti un jāsaliek pareizā secībā. Tā, kas uzminēja vārdu, kļuva par krustmāti, lai meita pārmantotu viņas gudrību un asprātību,” saka folklorists.
Ieklausās sarunās
Viņu sajūsmina ieklausīšanās cilvēku sarunās un valodās – īpaši teicieni, vārdi un salīdzinājumi, kam ir meklējamas dziļas saknes. “Ilgi domāju, ko nozīmē atvadu vārds “atā”. Tam ir līdzīga sakne kā vārdam” paldies” (palīdz Dievs). “Ardievu!” reducējies uz vienkāršu vārda formu, bet sevī ietver dziļo jēgu – laba vēlējumu un svētību,” saka madonietis.
A.Zariņš uzskata, ka folklorā viss ir kā dzīvē. Tur slēpjas gan sāpes, gan prieks, gan bagātība, gan nabadzība. “Nepazīstu nevienu cilvēku, kas dzīvo absolūti radoši un neko nav pārņēmis no citu pieredzes un kultūras. Ja arī cilvēks apzināti necenšas pārmantot folkloras mantojumu, tas notiek ģenētiski. Redzot mākslinieka darbus vai klausoties mūziķa garadarbos, var nojaust, ka viņš ir latvietis. No savas tautības nevar izbēgt,” saka A.Zariņš.
Galvenā – piedošana
Folklorā Dievs ir tas, kas devis spēju domāt, radīt un atcerēties. Viņš devis arī māņticību. Cilvēki dzimst kropli, notiek kari. Tas vajadzīgs, lai ļaudis nonāktu pie atziņām, lai mācītos, varbūt arī, lai tiktu sodīti.
“Iepazinos ar Lūles Vīlmas teoriju par piedošanu un stresiem. Sāku meklēt, kā dainās parādās cilvēciskās izjūtas – bailes, dusmas, naids. Un biju pārsteigts, jo tikai apmēram desmit procentos no visām dainām šo izjūtu nebija. Tas pierāda, ka cilvēks vienmēr baidījies no nelaimes, vēlējies no tām izvairīties. Bet es uzskatu, ka cilvēkam viss ir vajadzīgs. Arī nelaime. Vēlme no tās izvairīties neko nedod. Palīdz tikai piedošana sev, cilvēkiem un lietām, kas nelaimi izraisījušas. Varbūt, ka slimība ir nākusi ar nodomu, lai cilvēks padzīvotu mājās, atpūstos un vairāk padomātu par savu dzīvi,” ir pārliecināts A.Zariņš.
Viņš pirms 14 gadiem sapnī redzēja, ka spēlē kokli. Vēlāk nejauši ieraudzījis sludinājumu, ka var mācīties spēlēt etnogrāfisko kokli. Tas esot bijis ceļa sākums tagadējai dzīvei. “Folklorā es atradu sevi. Tā man devusi vērtību – pašapziņu, dzīvesziņu, dievatziņu un to viedumu, kas man ir. Mūzika cilvēkā atver spēkus, enerģiju un zināšanas, ko nevar dot cita izpausme. Folklora man devusi visu – gan draugus, gan sievu un ģimeni,” saka Aivars.
Jāļaujas apstākļiem
Visa pasaule ir pilna ar cilvēkiem nepieciešamām lietām un enerģijām. Pat saules gaisma, kas ienāk pa logu, cilvēku spēj apskaidrot un sniegt viņam garīgo veselību. “Kad cilvēks ir gatavs, pie viņa nonāk vajadzīgās lietas un apstākļi. Tās tikai vajag paņemt un tām ļauties. Cilvēks ir ēdis no labā un ļaunā atzīšanas koka un daudz izdara ar savu domāšanu un prātuļošanu, bet ne vienmēr to labāko,” spriež A.Zariņš.
Domā ekoloģiski
“Man patīk viss, kas ir dabisks, neskarts, kur cilvēks ir darbojies ar mīlestību un saudzīgi. Koku, augu un dzīvnieku sniegtajā cilvēks var atrast lielu spēku un resursus izdzīvošanai. Ekoloģiski domājoši pētnieki ir izpētījuši, ka pasaulē, dzīvojot tādā turības līmenī, kāds pašlaik ir Latvijā, zemeslodes attīstība būtu ilgspējīga. Mēs vēl varētu pastāvēt tūkstošiem gadu, un resursi netiktu pārtērēti. Bet liela daļa valstu dzīvo krietni labāk, tāpēc resursi strauji tuvojas izsīkumam, turklāt tos joprojām izlietojam nelietderīgi,” norāda Aivars.
Viņš atzīst, ka tikai daba piedāvā pārejas stāvokļus. Tie ir visinteresantākie. Cilvēka daba ir ātrāka. Dabā viss ir likumsakarīgi, pēctecīgi. Stingri noteiktā ritmā. Cilvēks vēlas rīkoties ātrāk. Tādēļ arī attīstās tehnoloģija.Uzbūvētais tiek nojaukts un vietā izveidots kas jauns. Tas traucē dabai. “Mums būtu jāmācās, kā uzdīgst jauns ozols. Zīle iekrīt zemē un nesteidzīgi pēc gada vai diviem, kad tai ir piemēroti apstākļi, uzdīgst. Savukārt cilvēks visnepiemērotākos apstākļos var sākt realizēt kādu ideju. Tādēļ ne vienmēr viss uzsāktais izdodas, jo darbs nav darīts īstajā laikā,” uzskata Aivars.
Uzcēlis zemnīcu
Ērgļu pagastā Aivaram ir savs zemes gabals. Viņš vēlējies to veidot kā atpūtas vietu, savas dzimtas zemi pēc visiem principiem, kam ir uzticīgs. Pirms diviem gadiem viņš izveidojis zemnīcu. “Piemēru ņēmu no dabas. Meklēju, kādas šajā teritorijā ir enerģētiskās līnijas un uguns vai ūdens āderes. Es vēlējos izveidot vietu, kur es būtu pakļauts tikai dabai,” atzīst Aivars.
Viņš atzīst, ka ar šādiem uzskatiem nav viegli dzīvot sabiedrībā, tomēr viņš sevi dēvē arī par tehnoloģiju fanu. Datoru jomā viņš jūtoties kā zivs ūdenī. Folklora ir sirdij, bet tehnika – iztikai.
Atbalsta stopotājus
Aivars izveidojis sabiedriskās organizācijas “Ceļtekas” autobraucēju un līdzbraucēju klubu. “Ar stopiem esmu izbraukājis visu Latviju, arī ārzemēs esmu bijis. Tas ir interesantākais pārvietošanās veids. Katra braukšana ir piedzīvojums. Katrs dzīves solis ir piedzīvojums,” domā A. Zariņš.
Autobraucēju un līdzbraucēju klubs ir kompromiss starp stopošanu un braukšanu sabiedriskajā transportā. Interneta mājas lapā (www.celteka.lf.lv) potenciālie stopotāji var meklēt autovadītāju, kas vajadzīgā laikā un dienā dodas uz iecerēto vietu. Tagad kāda aktīvistu grupa meklē autovadītāju, kas dotos ceļā uz Amsterdamu.
Iet garīgo ceļu
“Cilvēks piedzimst, lai vēlāk varētu sasniegt to, kādēļ piedzimis. Dzīves gaitā viņš gūst nepieciešamo informāciju, iemaņas un pieredzi. Savu dzīvi par jēdzīgu dēvē arī tas, kas kā galvenais bandas vadonis mirst cīniņā ar citu bandītu. Savukārt cits, kas, uzskata, ka visu mūžu dzīvojis pēc labākās sirdsapziņas, nomirst no smagas slimības. Uzskatu, ka cilvēks nomirst nepareizi, ja viņa aiziešanas cēlonis ir slimība. Tas vien pierāda, ka cilvēks nav izdarījis kaut ko no tā, kas bija nolikts par viņa dzīves mērķi. Vislabākais veids, kā nomirt, manuprāt, ir meditējot, kad cilvēks ir sakoncentrējies uz Dievu un vienkārši izdziest,” secina Aivars.
