Kad lidmašīna no Rīgas lidostas paceļas virs pelēko mākoņu dūmakas, var redzēt sauli.
Kad lidmašīna no Rīgas lidostas paceļas virs pelēko mākoņu dūmakas, var redzēt sauli. Tā kvēlo pie paša apvāršņa, liekot zeltainās krāsās laistīties viļņotajai mākoņu segai, kas atgādina jūru. Mēdz teikt, ka no augšas viss ir labāk redzams. Patiesībā 10 000 metru augstumā nav redzams nekas uz zemes. Tikai lidmašīnai nolaižoties, var saskatīt mājas kā sērkociņu kastītes, ielu tīklu, pa kuru kā vabolītes kustas mašīnas.
Briselē pārņem līdzīgas sajūtas, jo šajā milzīgajā pilsētā Latvija šķiet kā sīks gabaliņš no puzles, kuru žurnālistiem dāvā Eiropas Komisija. Briseles plašajās vairāku līmeņu ielās pasaules elpu liek sajust dažādu rasu un droši vien gandrīz visu tautību cilvēki. Atšķirīgi apģērbi, sarunu valoda un izturēšanās. Kas šajā pilsētā apliecina beļģu identitāti? Vecpilsētā var redzēt Briseles simbolu – čurājošo puisēnu. Tas bagātajai un greznajai metropolei liekas nepiedienīgi sīks. Šaurajās ieliņās ir neskaitāmi mazi veikaliņi, kuru skatlogos garāmgājējus kārdina plūstošas šokolādes strūklakas, kā arī daudzveidīgs šokolādes figūriņu un konfekšu piedāvājums. Diez vai kāds var tiem paiet garām vienaldzīgi, nenopērkot slavenos Briseles kārumus.Vēl izslavētās mežģīnes un, škiet, tas ir viss, ko tūristiem īsā ekskursijā izdodas uztvert kā šai valstij raksturīgo.
Eiropas Savienības ēka ir pilsēta pilsētā. Nezinātājs viegli apmaldīsies birokrātijas varas gaiteņos, kuros staigā arī deviņi deputāti no Latvijas. Vai viņi spēj aizstāvēt mūsu valsts intereses? Par to grūti spriest vienā tikšanās reizē, tomēr ir prieks redzēt labi pazīstamas sejas un dzirdēt latviešu valodu. Tālu prom no mājām visasāk var sajust, cik maza, mīļa un sargājama ir mazā Latvija. Kad lidmašīna nosēdusies Rīgas lidostā, ir īsta bauda ieelpot vēso un valgo ziemas gaisu, ar visu būtību sajūtot – nekur citur nav tik labi.
