Ir sējas laiks.Rosīgākie steidz art un kultivēt zemi, lai sētu labību un stādītu kartupeļus.
Ir sējas laiks. Rosīgākie steidz art un kultivēt zemi, lai sētu labību un stādītu kartupeļus. Tā ir mūsu maize, un labāku par to neatvedīs no ārzemēm. Taču arvien vairāk ir cilvēku, kas saka – nav vērts. Pat savam galdam neaudzē neko, jo lētāk var nopirkt veikalā un nav arī jāpiepūlas. Bet zeme aizaug ar alkšņiem un nezālēm.
Daudz vairāk rūpju prasa cilvēka bērns. Mazās rokas kā puķzirnītis apvij balstu – vecākus. Ko viņi iesēj mazajā sirsniņā? Tas var būt prieks par ziedu un vēlme to iemīt smiltīs. Tās var būt gaviles par sauli un dusmas par nenopirktu šauteni. Tā var būt vēlme palīdzēt no ligzdas izkritušam putnēnam vai darīt sāpes kaķim. Līdz ar bērnu aug un kļūst plašāka pasaule ap viņu. Vēroju četrgadīga puisēna rotaļas. Viņš vēlas aizsargāt zaķus un tāpēc nošautu visus vilkus un lapsas, kas uzglūn garaušiem. Cik vienkārši! Iespējams, tādu “sēkliņu” iesēj primitīvas televīzijas filmas. Bet var gadīties, ka viņš analogu rīcību saskata savā apkārtnē.
Speciālo uzdevumu vienības karavīrs miris, jo dienesta biedri viņu “iesvētīja”. Kas dienējuši padomju armijā, apgalvo, ka arī tolaik bija šādas iesvētības. Tas tikai apliecina nezāles dzīvotspēju. Aizsardzības ministra un Bruņoto spēku komandiera atkāpšanās neko nemainīs, bet atbildība viņiem un speciālo uzdevumu vienības komandieriem tāpat kā mirušā karavīra dienesta biedriem ir jāuzņemas. Notiek izmeklēšana, bet neviens nav teicis – es biju vainīgs, es biju blakus un klusēju. Tāda iesvētīšana ir iespējama tāpēc, ka armijā ir komandieris (tāds var būt arī vecākais dienesta biedrs) un klusējošais vairākums. Pārprasta solidaritāte vai gļēvums?
Ir svarīgi sodīt vainīgos, kas droši vien negribēja nogalināt, bet tā ir cīņa ar sekām. Domāju, ka ir vērts sākt sēju. Ja kaut viens grauds kritīs auglīgā zemē, tad tas izaugs. Tikai atcerēsimies – nežēlība neaudzina vīrišķību. Kas vēju sēj, tas vētru pļauj.
