Finansu ministrs Gundars Bērziņš uzskata, ka tas, kas vairāk dara, dažkārt visvairāk kļūdās, tāpēc saņem kritiku, bet no tā nevajag bīties.
Finansu ministrs Gundars Bērziņš uzskata, ka tas, kas vairāk dara, dažkārt visvairāk kļūdās, tāpēc saņem kritiku, bet no tā nevajag bīties.
“Politika ir darbs, kas līdzinās ārsta darbam. Sabiedrībā ir ielaistas dažādas kaites, kuras ar vienkāršām mikstūrām izārstēt nevar. Dažkārt ir vajadzīga kārtīga injekcija. Uzskatu, ka politiķi, kas izmanto tikai šīs mikstūras, ielaiž kaites un tādējādi noved sabiedrību līdz tai robežai, kad cilvēkiem ir grūti dzīvot. Mums ir daudz populāru politiķu, bet paraugieties, ko viņi ir izdarījuši. Izrādās, nav līduši nevienā skandālā. Bijuši klusi un mierīgi,” saka ministrs.
Ir divu veidu nauda
G.Bērziņš uzskata, ka politiķi un sabiedrība finanses šķiro. “Ir divu veidu nauda. Tā, kas atrodas konkrēta cilvēka makā, ko iespējams saskaitīt, kuras vienmēr ir par maz. Šo naudas izlietojumu cilvēki saprot. Kad naudas nav, viņi ņem kredītus un meklē citus risinājumus. Otra ir valsts nauda, kas cilvēkiem šķiet neizmērojami liela, tāpēc, tiklīdz rodas kāda problēma, valstij jāmaksā. Piemēram, nauda nepieciešama medicīnai. Kas teiks, ka nevajag. Es arī uzskatu, ka vajag. Ceļu sakārtošanai šogad vajadzīgi 330 miljoni latu. Tā ir ceturtā daļa no visa šā brīža budžeta. Nauda vajadzīga jebkurai jomai, bet diemžēl valsts naudai ir tā pati īpašība, kas cilvēka rīcībā esošai – tā ir ierobežotā daudzumā,” uzskata G.Bērziņš. Ministrs pārliecinājies, ka visgrūtākā ir valsts naudas sadale un prioritāšu noteikšana, lai, plānojot šodienu, daļu līdzekļu atlicinātu rītdienai.
Par budžetu runā agrāk
2001.gada valsts budžeta veidošana salīdzinājumā ar citiem gadiem ir sākta agrāk. Pirmais sarunu posms noticis jau februārī. “Sākām ar nulles budžeta veidošanas principu, kad izanalizējam “ikdienas ēdamo daļu” jeb bāzes izdevumus, kas veido apmēram pusi no valsts budžeta. Veidojam arī “mērķa griestus”, kas ietver tādu problēmu risinājumus, kas ir vienreizēji. Finansu ministrs valdībai piedāvā savu kopējās makroekonomiskās situācijas un bāzes izdevumu redzējumu, kādi būs nodokļu ieņēmumi un cik no tiem drīkst tērēt. Tikai tad valdība nosaka ieņēmumu un izdevumu slieksni,” skaidro G.Bērziņš. Ministrs atzīst, ka 2000.gadā no valsts budžeta lielākā summa tika atvēlēta izglītībai un pedagogu darba algām, kā arī valsts aizsardzības sistēmai. Šogad valsts budžetā vajadzēs papildus rast vēl 5,8 miljonus latu, jo no 1.jūlija palielinās minimālā darba alga.
“1999.gadā izdevumi pārsniedza ieņēmumus par četriem procentiem, 2000.gadā par 2,75 procentiem. Mēs kopumā gan valsts, gan pašvaldību daļā iztērējām par 121 miljonu latu vairāk nekā ieņēmām, tāpēc šī deficītā aizņemšanās šogad ir jāsamazina,” uzskata finansu ministrs. Viņš uzskata, ka īslaicīgs deficīts problēmas nerada, bet ilgtermiņa deficīts jau ir problemātisks.”Latvija ir pārbaudījusi faktu, ka mazs deficīts nozīmē lielu pieaugumu,” saka G.Bērziņš.
Pašvaldības ir sadrumstalotas
G.Bērziņš atzīst, ka viņu satrauc situācija Latvijas pašvaldībās, jo tās ir sadrumstalotas un vājas. Pašvaldību vadītāji uzskata, ka tām atvēlētais finansējums ir mazs, tomēr summējot pašvaldībām atvēlēto līdzekļu daļu kopā ar mērķdotācijām, tas ir, pedagogu algām, investīciju programmu, ko pašvaldībām finansē valsts, šī summa ir 475 miljoni latu, bet kopējais budžets, kurā ir arī pašvaldību daļa, 2000.gadā bija vairāk nekā pieci simti miljonu latu. 700 līdz 800 miljonus latu veido tikai labklājības budžets.
“Saprotu, ka pašvaldībām nepietiek līdzekļu, bet kopumā tās saņem daudz. Atšķirība ir pašvaldību lielumā. Ikviens pagasta padomes priekšsēdētājs zina, ka, ieviešot pašvaldību izlīdzināšanas sistēmu, katra gada nogalē pārrēķināja tās faktisko izpildi. Pēdējos divos gados šī sistēma lielo pilsētu lobiju ietekmē ir atcelta, jo arī ieguvējas bija tikai lielās pilsētas. Rīgai šā pārrēķina neesamība katru gadu ietaupa divus līdz četrus miljonus latu, bet vietējās pašvaldības nekādus līdzekļus nesaņem. Pašvaldību savienības panāktā kārtība – atteikšanās no šā pārrēķina kopumā vismaz pieciem simtiem Latvijas pašvaldību ir neizdevīga. Latvijā ir 537 pirmā līmeņa pašvaldības – tas nebūs iespējams,” saka G.Bērziņš.
Piedāvā samazināt nodokļus
Finansu ministrs, iepazīstoties ar pētījumiem pasaulē, secinājis, ka Latvijā ir lielākais “ēnu” ekonomikas īpatsvars. Tas sabiedrībā izraisījis sašutumu. Pasaulē tikai Šveicē un Amerikas Savienotajās Valstīs tas ir mazāks nekā desmit procenti. “Ēnu” ekonomikas īpatsvars palielinās valstīs, kurās ir augsts nodokļu slogs ar tendenci tam palielināties. Latvijā pārdali ieņēmumos un izdevumos no kopbudžeta uzskatu par nenormālu, jo ir nemitīgi jādomā par valsts tālāku attīstību. Šogad ir plānots samazināt vairākus nodokļus. Es piedāvāju samazināt četrus nodokļus, vai tos modificējot, lietot dažādi. “Tīģera” lēcienu neveiksim. Šā brīža situāciju nodokļu politikā saskatu kā trīsstūri ar sabalansētām malām: stingra makroekonomiskā politika, stingra fiskālā (attiecas uz valsts ieņēmumiem) politika un stabila finansiālā situācija valstī. Būtisks ir arī nodokļu pārdales īpatsvars, kā arī izteikts spiediens uz izdevumu pieaugumu. Jābūt sabalansētai rīcībai, nekas nedrīkst būt prioritārs. Mums ir jāsamazina nodokļi, ja to nedarīsim, nonāksim pie absolūta deficīta samazinājuma. Tikai tad, veiksmīgāk attīstoties ekonomikai, atļautos lielākus izdevumus,” uzskata G.Bērziņš.
Eksistē trīspakāpju sistēma
“Pensiju likumdošana ir plosīta un raustīta. Latvijā likumu esam mainījuši astoņas reizes, bet, piemēram, Lielbritānijā vēl šodien darbojas 1924.gadā pieņemtais pensiju likums.
Nekas nav sliktāks par nemitīgu spēles noteikumu mainīšanu. Katru reizi, ieviešot kaut ko jaunu, ir kas iegūst un kas zaudē. To liecina vairāki lēmumi sakarā ar pensijām.
Piemēram, pensiju pārrēķins strādājošajiem pensionāriem. 1999.gada 1.janvārī cilvēki, kam pārrēķināja pensijas, gada garumā radīja papildu izdevumus sociālajam budžetam 11,2 miljonu latu apmērā.
Katru gadu izmaksas sociālajai jomai palielinās, kas īstenībā Latvijai nebija pa spēkam. Pamazām pensiju sistēmai draudēja sabrukums. Naudas trūkums lika izšķirties par nepopulāriem lēmumiem, kā sabalansēt un stabilizēt sistēmu, kas izraisīja asu sabiedrības reakciju. Mums ir vajadzīgi četri, pieci gadi stabila sociālā budžeta izveidei. Šobrīd jārod ieņēmumu un izdevumu daļas stabilizācija. Finansiālo situāciju apgrūtina fakts, ka katru gadu esam spiesti samazināt sociālo nodokli, jo tas salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm ir liels. Mūsu ražošana nav spējīga konkurēt ar šādu nodokli, 2002.gadā nodoklis jāsamazina par diviem procentiem. Teorētiskos ieņēmumus tas samazinās apmēram par 28 miljoniem latu. Uzskatu, ka pensiju likumu nevajag vairāk mainīt,” pārliecināts G.Bērziņš.
Garantētais iztikas minimums
“Finansu ministrija bija pret garantētā iztikas minimuma ieviešanu, jo arī es uzskatu, ka tas Latvijai nav piemērots. Garantētā iztikas minimuma sistēma paredz, ka valsts uzņemas saistības katram cilvēkam garantēt ieņēmumus ne mazākus kā garantētais minimālais ik mēneša ieņēmums, ja tāda nav, tad šo 21 latu maksā kā pabalstu. Manuprāt, ieguvējas būtu daudzbērnu ģimenes. Saprotu, ka arī pensionāru situācija nav viegla,” skaidro ministrs. Izveidoti pilotpagasti, kur šī sistēma ir ieviesta un novērtēta, kāda ir reālā finansu ietekme.
Būs bargāka attieksme
Finansu ministrija šogad būs bargāka attiecībā pret Valsts ieņēmumu dienestu. G. Bērziņš to pamato tādējādi, ka Ieņēmumu dienestam jābūt ar divām sejām. Viena – laipni smaidoša – tiem, kas maksā nodokļus. “Uz uzņēmēju, kas maksā nodokļus, jāraugās kā uz cilvēku, kas uztur valsti. Otrai sejai jābūt, strādājot ar tiem, kas nemaksā nodokļus. Pret viņiem jābūt nežēlīgiem. Esmu veicis radikālas pārmaiņas Ieņēmumu dienesta vadībā. Tas radīja nevēlamu attieksmi pret mani kā ministru. Šāda reakcija vēl vairāk liek domāt, ka ne viss līdz šim ir bijis kārtībā,” saka G.Bērziņš. Viņš uzskata, ka kontrabanda nav iespējama bez diviem nosacījumiem, ka nelikumīgās darbības tiek piesegtas vai arī strādā pavirši un nezinoši speciālisti.
“Valsts ieņēmumu dienestam nav tiesības uz katru apmeklētāju raudzīties kā uz potenciālu noziedznieku vai zagli, kas apkrāpis valsti, tāpēc viņam “jānomauc” nagi”,” saka G.Bērziņš. Ministrs informē, ka Valsts ieņēmumu dienesta darbu šogad vērtēs pēc iekasēto nodokļu daudzuma un “ēnu” ekonomikas apkarošanas.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Gundars Bērziņš.
Dzimis: 1959.gada 26.septembrī.
Mācījies: Jēkabpils 1.vidusskolā, studējis Rīgas Tehniskās universitātes Mehānikas fakultātē un ieguvis inženiera mehāniķa diplomu.
Strādājis:
Kādreizējā Transporta un ceļu saimniecības ministrijas Speciālajā zinātniski pētnieciskā projektēšanas birojā par vecāko inženieri, bijis Autotransporta un šoseju ministrijas Satiksmes drošības daļas vecākais inženieris, kravu pārvadājumu pārvaldes galvenais speciālists.
No 1989.līdz 1993.gadam strādājis Jēkabpils rajona Variešu pagastā izveidotajā zemnieku saimniecībā “Dalles”.
Divus gadus bijis Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs, ir “Unibankas” padomes loceklis, Latvijas Zemnieku savienības biedrs.
Valodu prasme: var sazināties latviešu, krievu un daļēji vācu valodā.
Fakti
Latvijā ir 537 pirmā līmeņa pašvaldības.
Latvijā lielākais “ēnu” ekonomikas īpatsvars ir 41 procents.
Katru gadu izmaksas sociālajai sfērai palielinās par 100 miljoniem latu.
Stabilu sociālo budžetu paredz izveidot tikai 2005.gadā.
Garantētais iztikas minimums ir 21 lats.
Sociālo nodokli jau 2002.gadā paredz samazināt par diviem procentiem.
Šogad valsts budžetā papildus jārod 5,8 miljoni latu.
Par 3,4 miljoniem latu vairāk šogad budžetā paredzēti līdzekļi lauksaimniecības nozaru subsidēšanai.
