Valsts svētku nedēļas noskaņās uz sarunu aicinājām uzņēmēju ar 20 gadu darba pieredzi – SIA “Valdis” valdes priekšsēdētāju Guntaru Švolmani.
– Līdz šim neesat piekritis plašākām intervijām.
– Varbūt kāds to sauks par pusmūža krīzi. Tas, ko jūtu es – joprojām esmu dzīvs, esmu alūksnietis, darboties spējīgs un ar ticību, ka viss vēl būs labi. Mani nomāc un domāju, ka Alūksni un visu Latviju nomāc ieilgusī bezcerība, kas burtiski staro ārā no masu saziņas līdzekļiem. Šo gribas mainīt vai vismaz par to runāt.
– Cilvēkiem ir iemesls būt neticīgiem – normāla darba nav, cilvēki aizbrauc…
– Skaidrs, ka ir iemesls un iedzīvotājiem ir taisnība. Es runāju tikai par sevi – uzskatu, apstākļi jāpieņem tādi, kādi tie ir, un jācīnās par uzlabojumiem. Ticu, ka dzīvojam laimīgā laikā, galu galā mēs neesam pieredzējuši karu un izvešanas, tās grūtības, kas mums ir tagad, ir pārvaramas. Cilvēki tikpat brīvi kā aizbrauca – var arī atgriezties, var ekonomiku sakārtot, un mūsu senči ir pierādījuši, ka Latvijā var labi dzīvot, viss ir tikai pašu rokās.
– Ko pats darāt, lai dzīve ietu uz augšu?
– Tas ir maldīgs uzskats, ka uzņēmēji nav ciešā mezglā sasieti ar iedzīvotāju labklājību. Pēdējie nevar bez pirmajiem un otrādāk. Man ir ļoti svarīgi, lai alūksniešiem ir nauda, ko tērēt mūsu veikalos un ne tikai, tāpēc es gribētu dot darbu visiem, kas grib strādāt, turklāt maksāt viņiem labas algas, lai viņi atkal varētu tērēt. Tas ir apburtais loks, kurā ieguvēji ir visi. Tomēr pastāv ierobežojumi – tā pati tirgus ekonomika, kas regulē abas puses – gan darba devējus, gan ņēmējus. Starp citu, man patīk atziņa un es varu zem tās parakstīties apakšā – ekonomikā, tāpat kā fizikā, pastāv likumi. Un tos nevar apiet, var neievērot kādu laiku, tomēr viss nāk atpakaļ. Tā pati PSRS sabruka ne jau politisko krīžu dēļ, ekonomiskais modelis vairs “neturēja” nepareizo spiedienu un viss sagruva. To es saku kā padomju laika ekonomists ar šodienas kapitālisma pieredzi.
– Bet ko jūs pats darīsiet?
– Es esmu mēs. Mēs – SIA “Valdis” komanda. Viens pats es varu dārzu uzrakt, bet, lai notiktu kas ietekmīgāks, vajag komandu. Uzņēmums strādā trīs virzienos – nekustamo īpašumu iznomāšanā, tirdzniecībā un celtniecībā. Mūsu īpašumā ir apmēram 20 000 kvadrātmetri iznomājamās platības, tajā skaitā mūsu pašu veikala platība. Esam atvēruši veikalus Alūksnē, Balvos un Valkā.
– Vai tad krīze nav nekādas korekcijas ienesusi?
– Ir! No sākotnējā tirdzniecības pamatvirziena – būvmateriāliem – esam pārgājuši uz visdažādāko lietu tirdzniecību. Dzīve pati piespieda, visā Latvijā būvmateriālu tirdzniecība ir krietni samazinājusies. Arī mūsu uzņēmums līdz minimumam samazinājis celtniecību. Tas Alūksnē nav nekāds noslēpums. Kādreiz apgrozījums bija trīs četri miljoni latu ar PVN, bet tagad tas ir krietni mazāks par pusi. Kādreizējo 80 nodarbināto vietā mums šobrīd strādā tikai 8 celtnieki. Būvniecībā nevar paredzēt stabilu darbu. Ja es neredzu objektus nākotnē, ko varu cilvēkiem garantēt? Ļoti daudzi ir aizbraukuši no pilsētas, precīzāk – liels skaits labāko celtnieku. Tāpēc izšķīros par soli celtniecību samazināt līdz minimumam.
Vienā ziņā nekustamo īpašumu bizness ir viegls. Kad sāku darbību, kāds gudrs cilvēks man pamācīja – biznesā nekad nevajag likt uzsvaru uz pašvaldības un valsts iestādēm. Šodien ir, rīt nav. Vislabāk ir sadarboties ar lieliem, spēcīgiem uzņēmumiem, kā, piemēram, šobrīd “Maxima” nomā telpas, es saņemu nomas maksu. Darbs tika izdarīts pirms tam un tagad ir augļi. Augļi nosacīti, jo problēmu, ko risināt, pietiek. Pavasarī būvēsim tirdzniecības nojumes pie abiem veikaliem “Maxima”, kur ražotājiem tirgot vietējo produkciju. Nav normāli, ka, piemēram, zivis tirgo no mašīnām. Paši cilvēki parādīja, ko vajag uzlabot. Neapšaubāmi arī tirgus laukums paliks kā tirgošanās vieta. Otrs jaunums vietējiem būs kafejnīca tirdzniecības centrā Pils ielā. Tur darbosies vietējais uzņēmējs.
– Kādas iespējas jūs kā uzņēmējs saskatāt – mums vajag jaunas, labi atalgotas darba vietas!
– Tieši tā – ar jaunām, stabilām, normāli atalgotām darba vietām daudz kas atrisināsies. Pirmkārt – cilvēki atgriezīsies gan no Rīgas, gan Īrijas. Mums taču šeit ir mājas, ģimenes un draugi. Ja būs normāli apstākļi – būs atpakaļ. Būs darbs, būs ienākumi, būs izdevība tērēt, un visi būs priecīgi. Bet darba vietas vajag. Kas tās var dot? Vai nu valsts, vai pašvaldība, vai privātie uzņēmēji. Un šajā ķēdītē pirmā ir valsts. Tai būtu jāpieņem iedzīvotājiem, pašvaldībām izdevīgi lēmumi. Tālāk nāk pašvaldības. Arī būtu jādomā tikai par iedzīvotāju interesēm. Turklāt nevis tikai papildu sociālo pabalstu veidā, bet par to, lai iedzīvotājiem būtu darbs, iespēja pelnīt. Respektīvi – jāsadarbojas ar uzņēmējiem, kaut vai radot uzņēmējdarbībai labvēlīgu vidi. Es kā atsevišķs uzņēmējs varu radīt pāris jaunas darba vietas, bet, lai būtu daudz un uzreiz, respektīvi – ražošana, ir vajadzīga sava “ekosistēma” – labvēlīga valsts un pašvaldības politika. Kāpēc vācu vai franču valdības cīnās par savējiem? Saviem zemniekiem, savu ražošanu, produktiem? Lai uzturētu veselu pirmkārt savu, pēc tam Eiropas Savienības ekonomiku. Vajadzētu darīt tāpat, bet mums viss ir putrā. Alūksnes ielas remontē strādnieki no citiem novadiem, nodrošinām darbu valmieriešiem un smilteniešiem. Šķeldu pašvaldības namiem piegādājam no Igaunijas. Vai mums Alūksnē savu krūmu vairs nav?
– Vai nekad nav bijusi doma sākt biznesu citur?
– Nē, nekad. Esmu daudz domājis un diskutējis ar draugiem, kur uzsākt uzņēmējdarbību ir vieglāk – Alūksnē vai Rīgā. Viennozīmīgi pilsētā, kurā ir septiņi astoņi tūkstoši iedzīvotāju, veidot biznesu ir grūtāk nekā lielā pilsētā. Lai arī lielpilsētās ir konkurence, tomēr cilvēku ir vairāk. Tur ir citi likumi, te citi.
– Ka atgūstaties pēc ikdienas darbiem?
– Nav iespējams strādāt bez atpūtas 12 stundas dienā 50 gadu vecumā. Ikdienā smeļos enerģiju, iztīru smadzenes un nomierinos skrienot. Skrienu kopā ar suni 20, 30 kilometrus. Esmu sasniedzis līmeni, kad bez skriešanas nevaru, fiziski alkstu pēc skābekļa asinīs. Skrienu pa dzelzceļu, sev iemīļotām taciņām. Īpaši interesanti skriet ir ziemā pa sliedēm, kur tikko braucis bānītis – ceļš noblietēts, saule spīd, visapkārt dzīvnieki… Fantastiski! Cenšos atrast laiku ceļošanai. Man ir svarīgi palaikam pilnībā atiet no visa. Jau 8 gadus braucu uz Indiju. Dodos uz svētām vietām, dzīvoju ašramā un tiekos ar savu skolotāju. Indijā ir pavisam cita dzīves filozofija, un jāatzīst – Indija mani ir ļoti pārveidojusi. 30 gadu vecumā biju nervozs un stresa pilns, bet tagad spēju dzīvot mierīgi. Indiešu filozofijas pamatā ir mīlestība, mīlestība pret cilvēkiem un visu apkārtējo. Cenšos dzīvot pēc principa – nedari otram to, kas pašam nepatīk. Domāju pozitīvi un vizualizēju lietas, notikumus. Domas materializējas. Mani trīs bērni mācījušies ārzemēs un stāstījuši, ka arī biznesa cilvēkiem māca vizualizāciju. Nedomāju, ka veiksmīgs cilvēks domā tikai materiāli, bez garīgās līdzdalības nekas nesanāks.
– Vai tā tad būtu veiksmes atslēga?
– Tā nav veiksme, bet smags darbs. Nevajag ticēt veiksmei, bet sev. Mēs katrs darām to, kas mums jādara – mērķtiecīgi, rūpīgi un par 200 %. Jebkura atlaide sev ir solis atpakaļ. Esmu cītīgi strādājis visu mūžu, audzinājis un skolojis bērnus pēc labākās sirdsapziņas, zinu, ka joprojām jābūt formā un jārāda viņiem dzīves piemērs. Lepojos ar saviem bērniem. Īsumā – ir labi, ka mēs visi esam kopā Alūksnē. Kā būs tālāk, tas ir viņu lēmums. Respektēšu jebkuru viņu izvēli, svarīgākais, lai viņi nekad neaizmirst, ka mājas ir Alūksnē.
– Vai jums 18.novembris ir svētki?
– Jo vecāks palieku, jo patriotiskāk jūtos! Jūtos tuvs Latvijai un Alūksnei vairāk nekā jaunības gados. Gribas vairāk dot, nekā ņemt. 18.novembrī būšu Alūksnē savās mājās kopā ar ģimeni. Tāpat kā katram no mums ir viena mamma, mums ir tikai viena dzimtā vieta. Bez liekulības svinēsim šos svētkus, ticēsim Latvijai, ticēsim sev, ka varam mēs paši!
