Kāds cilvēks man reiz teica, ka Zeme esot liels netaisnības un nelikumību kamols, kas katru dienu veļas arvien lielāks. To apturēt varēšot tikai ļoti gudri un taisnīgi cilvēki vai arī Pastardiena.
Kāds cilvēks man reiz teica, ka Zeme esot liels netaisnības un nelikumību kamols, kas katru dienu veļas arvien lielāks. To apturēt varēšot tikai ļoti gudri un taisnīgi cilvēki vai arī Pastardiena.
Mums vienmēr patīk citus kritizēt par “skabargu” un neredzēt “baļķi savā acī”. Arī tā rodas sava veida netaisnība, jo – ar kādām tiesībām ir atļauts klaji diskutēt par cita personīgo dzīvi, darba kolektīva saliedētību vai izturēšanos pret apkārtējiem? Diemžēl cilvēkiem, lai arī kādā iestādē strādātu, patīk klačoties un no “mušas izpūst ziloni”. Baumas un nepatiesas ziņas tāpat kā negatīvā informācija izplatās ļoti ātri. Bet patiesība “kož acīs”.
Līdz šim nevarēju pat iedomāties, ka atbildīgā darbā strādājoša amatpersona var nepatiesi apvainot cilvēkus. Bet ir taču tā, kā teicis Johans Volfgangs Gēte: “Vieglāk ir atklāt maldus, nekā atrast patiesību, jo maldi atrodas dzīves virspusē, bet patiesība meklējama tās dzelmēs.”
Lai arī “ceļamies un krītam” par savējiem, ir reizes, kad kļūdas tomēr vajadzētu atzīt. Atklātību un godīgumu vienmēr vērtē augstāk nekā melus. Nedot iespēju citiem apstrīdēt melīgus apgalvojumus un pierādīt pretējo nav taisnīgi. Varbūt tobrīd tas šķiet kā liels varoņdarbs, bet “meliem taču ir īsas kājas”. Diemžēl tas mums kaut kā aizmirstas. Bet – gudrs jau nav tas, kas melo, acīs skatīdamies, bet gan tas, kurš melu teicēju vienkārši iegaumē. Pasaule ir maza, tomēr sāpīgi, ja ik pa laikam melīgi apvainojumi tiek “iemesti sejā”. Un tu apzinies, ka nav jēgas to visu atspēkot un cīnīties par taisnību, jo pretī vari saņemt atbildi: “Tu melo!” Ir grūti ar to sadzīvot, bet gudrais vienmēr bezcerīga strīda gadījumā atkāpjas pirmais.
Mazinās uzticība masu medijiem, ja žurnālisti tajos sagatavo nepatiesu vai kļūdainu informāciju, jo viss ir melns uz balta rakstīts un skaidri redzams. Bet kā ir ar valsts iestāžu darbiniekiem? Nekā, jo lielākā sabiedrības daļa nezina, ka viņi melo. Ej nu pierādi, ka tā ir, jo mūsdienās ir pārāk daudz privileģēto. Tā ir kā cīņa ar vējdzirnavām, kuru tomēr kādreiz vajag uzvarēt. Atliek vien ticēt, ka “Dievs jau nav mazais bērns”. Katram taču ir sava dzīve, tās uzdevums, kas jāveic, un sava karma. Kāda astroloģe teica, ka tie, kas turpina iepriekšējās dzīves nelietības, nākamajā dzīvē piedzimst un dzīvo starp zemākas kārtas cilvēkiem. Tas ir kā sods un iespēja laboties.
Ir zintnieki, kas uzskata, ka Zeme ir ilūziju pasaule, bet patiesā cilvēka dzīve ir sapnī. Uz Zemes indivīds tikai attīstot savu apziņu, bet realitāti izdzīvoja sapnī. Tajos tiek doti arī simboli, bet katram cilvēkam tie ir tādi, ko viņš spēj saprast. Ko darīt, lai amatpersonas saprastu un atzītu, ka arī viņas var kļūdīties? Bet varbūt labāk pašiem apzināties, ka nevajag no ābeles gaidīt čiekurus un no egles – ābolus?
