Liepnas pagastam ir lielākā teritorija no Alūksnes rajona lauku pašvaldībām.
Liepnas pagastam ir lielākā teritorija no Alūksnes rajona lauku pašvaldībām. Pa pielijušo grants ceļu dodoties uz Krievijas pierobežu, atliek vien sodīties, cik tālu, šķiet, pasaules malā, dzīvo cilvēki.
Interesanti, ka atšķirībā no Alsviķiem, kur izveidojušies trīs vai pat četri apdzīvotu vietu centri, Liepnā tādu nav. Gandrīz puse pagasta iedzīvotāju dzīvo Liepnas centrā, bet pārējie – attālāk. Ceļā uz Bērziņu robežpārejas punktu ir Kruti, kas savulaik bijusi diezgan apdzīvota vieta.
“Te kādreiz bija Krutu ciems, kur dzīvoja 27 septiņas ģimenes. Bet tagad ir tikai kādas piecas. Es te dzīvoju visu laiku. Domāju, ka atmodas gadu sākumā Breša zemniekiem bija labāk. Tagad citām precēm cena palielinās, bet pienam paliek tāda pati. Sola maksājumus par lauksaimniecībā izmantojamās zemes hektāru, bet, kā būs, to vēl redzēsim.
“Saimniecībai ir apmēram 120 hektāri lauksaimniecībā izmantojamās zemes,” stāsta Liepnas pagasta zemnieku saimniecības “Salnas” īpašnieks Ārijs Fedotovs.
Latvijas – Krievijas robežas tuvumā vairs neviens nedzīvo. Tai vistuvākā – mežsarga – māja tagad ir tukša tāpat kā trīs mājas Rakovā. Pēdējā autobusa pietura ir apmēram divus kilometrus no mājas, kur dzīvo Laimonis Mironovs. Ziemā ne vienmēr šis ceļš ir attīrīts no sniega. “Mežmalu” māju saimniece Maija Fedotova atceras, ka “divas dienas bija atgriezti no centra”. Vajadzētu biežāk ceļu planēt, bet darbs kavējas.
Slikts ceļš kavē uzņēmējdarbības attīstību, tāpēc zemnieku saimniecības “Priedulāji” īpašnieks Guntars Sniedzāns ir sadusmots. Viņš atzīst, ka valdības politika ceļu būvē un uzturēšanā nav pieņemama. Kā var domāt par tūrisma attīstību pierobežā, ja neviens negrib braukt pa putekļainu vai dubļainu ceļu?
“Ir projekts izbūvēt robežas rokādes ceļus, bet joprojām nav zināms, vai to realizēt sāks šogad. Tos varēs izmantot mežizstrādātāji. Diemžēl rokādes ceļu izbūve nemainīs pievedceļu stāvokli,” atzīst Liepnas pagasta padomes priekšsēdētājs Laimonis Sīpols.
Iespējams, ka tieši tāpēc pagastā ir maz uzņēmēju. Ne vairāk kā desmit ir tādi, kas dod darba vietas un domā par attīstību. Pārējie iedzīvotāji veido naturālās saimniecības, kur ražo pārtiku savām vajadzībām, nevis tirgum.
Vakar būvinspektori vērtēja pašvaldības uzņēmējdarbības atbalsta centru, ko paredz atvērt apmēram pēc mēneša. Pašlaik pašvaldībā notiek cenu aptauja, lai iegādātos mēbeles un aprīkojumu. Centrā būs visa informācija, kā arī iespēja izmantot internetu, faksu un kopētāju, lai uzņēmēji un individuālā darba veicēji varētu meklēt noietu produkcijai vai reklamēt darbību mājas lapā. Ar centra darbinieka atbalstu būs vieglāk sagatavot projektu pieteikumus un tos izstrādāt.
“Pagasts ir viens no īpaši atbalstāmajiem reģioniem, tāpēc var saņemt finansējumu no Ziemeļvidzemes Reģionālās attīstības fonda. Tā papildu līdzekļus ieceru realizācijai ieguva G.Sniedzāna projekts un pašvaldības uzņēmējdarbības atbalsta centra projekts,” norāda L.Sīpols.
Viņš atzīst, ka iedzīvotāji nav pietiekami aktīvi, tāpēc informācijas centra darbība viņus rosinās. Latvija saņems Eiropas Savienības iestāšanās struktūrfondu finansējumu. Pašlaik Liepnas uzņēmēji ir tālu no galvaspilsētas un lielākajām tirgus noieta vietām. Bet Eiropas Savienībā pierobežas reģiona lauksaimnieki droši vien varēs saņemt vairāk maksājumu. Tāpat sakārtos ne tikai robežu, bet arī pievedceļus.
G.Sniedzānam pieder gateris, kur pārstrādā kokmateriālus. Viņš pagājušajā rudenī ielika pamatus jaunai dzīvojamajai mājai, kas tagad ir uzcelta. Vēl jāveic iekšējie apdares darbi. Turpat ierīkoti zivju dīķi, kuros ielaisti mazuļi. Baiba Sniedzāne audzina divas meitas – pirmklasnieci Līvu un Lanu. Viņa uzskata, ka pagasta vidusskolā vajadzētu veidot amatniecības novirzienu, lai jaunieši būtu apguvuši arī kādas darba iemaņas un nebrauktu prom no dzimtās puses.
Marta Jegorova visu mūžu te nodzīvojusi, tāpēc atteicās braukt vīram līdzi uz Krieviju. “Kādu reizi paraudu un parunāju ar suni Lācīti. Tas nolaiza asaras. Saņemu pensiju – 30 latus mēnesī. Bet ir kaza, kas dod pienu. Autoveikalā reizi nedēļā nopērku kaut ko. Tā nu dzīvoju,” stāsta sirmgalve. Marta salasījusi mellenes un citas meža veltes, kuru Liepnas mežos ir daudz. Jāpaņem tikai robežsardzes atļauja, lai varētu staigāt pa pierobežas mežiem. Varbūt arī tas var kļūt par biznesu jaunākiem pagasta iedzīvotājiem?
