Pirms nedēļas Alūksnes tautas namā notika profesionālā pūtēju orķestra „Rēzekne” koncerts. Tā kā visbiežāk tādus var dzirdēt, dodoties uz citām pilsētām, nolēmu, ka tik ekskluzīvu iespēju nedrīkst laist garām. Lai gan, tuvojoties koncerta sākumam, sāku šaubīties, vai gadījumā labāku atpūtu pēc darba nedēļas nesniegs klusi un mierīgi pavadīts vakars mājās, jau koncerta pirmajā daļā sapratu, ka neesmu savā izvēlē kļūdījusies – dzirdētais nelika vilties un pozitīvas emocijas vakara noslēgumā bija garantētas.
Diemžēl bez manis šo koncertu klausījās vēl tikai daži desmiti alūksniešu, jo zāle bija praktiski tukša. Tas mani pārsteidza, jo šķita, ka vismaz pusi zāles aizņems Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas pūtēju orķestra dalībnieki, kuriem, domājams, koncerts sniegtu lielisku iespēju paklausīties, kā spēlē profesionāli mūziķi. Tāpat skatītāju rindās nemanīju novada kultūras darbiniekus, kuri allaž uzsvēruši kultūras lielo nozīmi savās dzīvēs un nepieciešamību pēc šāda veida pasākumiem.
Visa redzētā rezultātā man radās jautājums: kam īsti ir vajadzīga kultūra un ar to saistītie pasākumi? Var jau būt, ka Alūksnes kultūras piedāvājums ir tik plašs un bagātīgs, ka viesi no citām vietām nav vajadzīgi. Pieļauju, ka daži neizjūt nepieciešamību pēc pasākumu apmeklēšanas, jo gandarījumu gūst no pašu dalības tajos. Tajā pašā laikā pēc pieredzes zinu, ka dāvināšanas prieks ir dubultā patīkams, ja ir kāds, kas to vēlas ņemt pretī un kas novērtē tevis paveikto, jo tikai tādā veidā iespējams pateikt „paldies” par to, ko jūs darāt.
