Manas sievas bagātie radi, kas dzīvo savā trīsstāvu pilī 300 metrus viņpus mums, atkal izcēlušies. Nopirkuši “jāpāni”. Pilnīgi jaunu auto – ar smadzenēm.
Manas sievas bagātie radi, kas dzīvo savā trīsstāvu pilī 300 metrus viņpus mums, atkal izcēlušies. Nopirkuši “jāpāni”. Pilnīgi jaunu auto – ar smadzenēm. Nemaz nav jāstūrē. Pats brauc, runā angliski! Neprasiet marku un cenu. Nepateikšu. Nesen šamējie bija atbraukuši ciemos. Nenāca taču kājām, lielībnieki! Mēs ar sievuku, manu Jeti, bijām pilnīgi mēmi. Vārdu sakot, piebrauca radi savā superīgajā autiņā pie “hruščovkas”, kurā mums ar sieviņu ir privatizēts divistabu dzīvoklis piektajā stāvā. Radi savu lepno vāģi turpat pagalmā pameta un nodzīvojās pa mūsu dzīvoklīti līdz vēlai naktij. Apmazgājām to viņu autiņu tā labi pamatīgi, jo tikai viņvakar bija nopirkuši. Pusnaktī šie posās braukt mājās. Visādi centāmies atrunāt. Sacīju – ja nu policija pieķer, atņems vēl lepno vāģi un atdos pārdošanai izsolē. Ko tad? A radi smēja. Esot blats policijā. Iesēdās radi autiņā, bet tas nekustēja no vietas. Sabijāmies, ka beigts. A “japānis” šoferim skaidrā angļu mēlē sacīja, ka nekur nebraukšot, jo šis, lūk, esot pillā! Organismā 3 promiles alkohola! Lūk! Kā švāgers lādējās, ka nopircis kaķi maisā. Nekā. “Japānis” bija kā samurajs. Nelokāms. Radi gāja mājup kā prasti cilvēki – kājām. Es jums teikšu, tikai šitādi autiņi izglābs Latvijas tautu!
