Reizēm pārsteidz tas, ka lieli cilvēki uzvedas kā mazi bērni.
Reizēm pārsteidz tas, ka lieli cilvēki uzvedas kā mazi bērni. Vienā dienā viņi grib “lielo lāci”, otrā – “jaunu spēļu automašīnu”, bet trešajā vairs nezina, ko vēlas.
Var saprast – katram ir savas problēmas, rūpes un nebūšanas, bet tāpēc nedrīkst mocīt citus! Otrs jau nav vainīgs, ka “tev neiet”. Draugs draugam var piedot daudz un arī saprast daudz, bet visam savs mērs.
Gadījums no dzīves. Vīrietim ir attiecības ar sievieti. Viņi satiekas pusgadu, dzīvo kopā, un viss it kā ir normāli, bet – “gribas taču jaunu spēļu automašīnu”… Un “lielais lācis” piemirstas. Tiek aizmirsts viss: mīļotā, kas mājās sagaidīja ar vakariņām, cēlās rītā sešos, lai pasniegtu brokastis gultā, rūpes, mīlestība un labsajūta. Pat neuzskata par vajadzīgu, garāmejot pasveicināt! Tā vietā nodur galvu un aizgriežas. Paiet dažas dienas, un viņš izdomā, ka tā rotaļlieta vairs nav interesanta, ka iepriekšējā bija labāka, un paņem to atpakaļ. Mīlas apmāta, sieviete piedod. Paiet laiks, un apnīk. Un tā viņš mētājas vēl tagad. Tikai jautājums – cik ilgi?
Uz visiem kāpēc nevar atbildēt, bet tomēr kāpēc cilvēki neapzinās, ka saistību uzņemšanās nav bērnības smilšu kaste, kur varēji spēļu mantiņas mainīt, kad vien tās apnika vai kļuva neinteresantas? Rotaļas ar citu jūtām ir necieņas izrādīšana pret otru, bet kuru gan tas interesē. Un stulbais teiciens: “Es pats nezinu, ko es vēlos…” – nav attaisnojums, ka otrs tiek sāpināts. Jā, piekrītu, ir brīži, kad cilvēks tiešām nezina, kā būtu labāk, bet viss reiz beidzas. Pat samulsis 12.klases absolvents izdomā, par ko viņš dzīvē vēlas kļūt.
Varbūt šiem “es pats nezinu, ko vēlos” vajag ilgāku laiku, lai saprastu, kas ir viņa dzīves jēga un mērķis? Bet varbūt viņi ir uzņēmušies tik daudz, ka nespēj “turēt”. Varbūt saprot, ka attiecības ar otru cilvēku nav tikai sēdēšana un actiņās skatīšanās? Sapratuši, ka attiecībām vajag laiku, pacietību un sapratni. Būtu jau labi, tikai ir viens bet. To vajadzētu pateikt arī otram.
