Sestdien visā Latvijā jau trešo reizi risināsies Lielā talka, lai kopīgiem spēkiem šajā gadskārtējā pasākumā līdz Latvijas 100. dzimšanas dienai padarītu Latviju un Baltijas jūras reģionu par tīrāko vietu pasaules kartē.
Tādējādi talkas organizatori vēlas dot iespēju dabai atveseļoties, to attīrot no plastmasas pudelēm, gumijas riepām, indīgām krāsu bundžām un citiem atkritumiem, uzsverot, ka tikai mēs paši varam vidi darīt skaistāku un sakoptāku. Kā iedzīvotājs, kurš iestājas par tīru un sakoptu vidi, arī es atbalstu šādu iniciatīvu, tikai jau trešo gadu šī un līdzīgas talkas rosina aizdomāties par to, ka katru reizi talkotāji dodas sakopt vienas un tās pašas šmucīgās vietas! Tas nozīmē, ka palīdzam dabai atveseļoties no to cilvēku speciāli izmestajiem atkritumiem mežos, ceļu malās, kuriem tas ir dzīvesveids. Gada garumā viņi drošu sirdi dodas izmest sev ierastajā vietā visus sadzīves atkritumus, jo zina, ka neviens viņus par to nesodīs. Piemēram, Alūksnes pilsētā šāda apburtā loka teritorija ir ap vecā dzelzceļa sliedēm. Atbildīgās institūcijas katru gadu taisnojas, ka nevar neko izdarīt, lai to novērstu, bet man gan gribas teikt, ka tā vairāk ir negribēšana, nevis nevarēšana. Sak, nav jau vērts censties, tāpat Lielās talkas laikā sakops! Un šī vieta tāda nav vienīgā mūsu novadā.
Manam mazajam dēlēnam ļoti patīk skatīties “veco labo” latviešu multiplikācijas filmu “Si-Si-Dra”. To vienmēr skatāmies kopā un mācāmies, ka nedrīkst papīrus mest zemē, un citas pieklājības normas. Kad ejam pa ielu un viņš redz papīru zemē, uzreiz saka, ka tā nedrīkst darīt… Gribas rosināt – nebūsim sisidras, lai citiem aiz mums nav to visu katru gadu jāvāc!
