Puto alus, cilvēki gavilē un priecājas, tikai nekur nedzird: ,,Sieru,sieru….” Cilvēki līdz kājām ietinušies nacionālajās krāsās un dzied :,,Olē, olē, olē, olē, Latvija – uzvara!”.
Puto alus, cilvēki gavilē un priecājas, tikai nekur nedzird: ,,Sieru,sieru….”
Cilvēki līdz kājām ietinušies nacionālajās krāsās un dzied :,,Olē, olē, olē, olē, Latvija – uzvara!” Tad kļūst skaidrs, ka netiek svinēti Jāņi, bet gan ir atklāta hokeja fanošanas sezona un mūsu Lāčplēši jau plūkuši pirmos, bet ne pēdējos laurus (spļaut pār kreiso plecu!). Pēc uzvaras pār Dāniju un “niča” ar Francijas hokejistiem, mūsu varoņi ieņēmuši pirmo vietu savā apakšgrupā un gara acīm jau redz sevi 2002.gada ziemas olimpiskajās spēlēs Soetleiksitijā, cīnoties par medaļām. Vai tad kāds vēl šaubījās?!
Arī pasaules čempionāts vairs nav aiz trejdeviņiem kalniem, un atmiņā uzaust brīnišķīgi mirkļi pagājušā gada pasaules hokeja čempionātā Sanktpēterburgā, kad Latvijas komanda sīvā cīņā – aci pret aci un zobu pret zobu – uzvarēja Krievijas NHL zvaigžņu izlasi. Nekad vēl Latvijas valsts himna nav likusies tik daiļskanīga un karogs, kas plīvoja pār ledus halli, tik krāsains, un ne vien Irbe, bet visa komanda bija kā mūris – vienota un nešķeļama.
Šis brīdis uz mūžīgiem laikiem paliks neizdzēšams Latvijas sporta vēsturē. Tā bija iespēja revanšēties ar skaistu uzvaru šajā ,,kļušku” duelī. Un fanu izlase sauca: “Irbe kā mūris!” Ak, šie patīkamie mirkļi un atmiņas! Zinātnieki vēl arvien strīdas par to, kā radies hokeja fanu fenomens Latvijā, taču, nenoliedzami, sava daļa vainas šajā parādībā ir Ādažu čipsiem un “Aldarim”, kas guva ne vien astronomiskus ienākumus, bet arī vienoja latviešus. Hokejs – tā ir spēle gan uz ledus, gan tribīnēs, kur uzvar tas, kam balss saites iztur visus trīs periodus.
