Krīt sniegpārsla lēni un mierīgi… Tā saprot, ka neko jau nevar nokavēt – var taču palidināties, lai varētu izbaudīt, lai beigās nav jānožēlo, ka pa ceļam nekas nav redzēts steigas dēļ. Šis laiks, ko sniegpārsla pavada ceļā, ir brīvs un krāšņs.
Es varu par sevi teikt pilnīgi droši – manā darba pieredzē šis noteikti bijis jaukākais gads. Pilnīgi viss man bija nozīmīgs, pamācošs un interesants. Es savā lidojumā esmu tikai ieguvēja, kaut laikraksta “Alūksnes Ziņas” vilcienā paspēju ielēkt tikai beidzamajā gadā. Diemžēl. Bet, jā, es kā sniegpārsla beigās neko nevaru nožēlot, jo baudīju un ieguvu ļoti daudz.
Vislielākais ieguvums ir kolēģi, no kuriem daudz ko mācījos. Un cilvēki, kurus intervēju. Visparastākie iedzīvotāji ar savu dzīvesstāstu, labestību un patiesumu. Ir bijis tik daudz pozitīvu un sirsnīgu emociju! Pāršķirstot pēdējā gada avīzi, redzu, cik daudz ir darīts un rakts. Šī bija avīze, kurā bija ne tikai karameles salduma raksti. Tāpēc ir izjusta arī dažu labu personu nepatika, bet svarīga ir patiesība un palīdzības sniegšana apkārtējiem.
Man kā žurnālistei ar vismazāko darba pieredzi šajā laikrakstā vajadzētu būt visvieglāk, bet, ticiet vai ne, tā nav, jo es jau kopš pirmajiem mirkļiem šo vietu izjutu kā savu.
Paldies ikvienam lasītājam, kurš mūsu rakstītās rindas lasīja ar interesi, kurš pārdzīvoja līdzi dažādiem notikumiem. Paldies par kritiku, par uzslavām, par klātbūtni, par atbalstu! Paldies, ka noticējāt man, jo man pirmo reizi mūžā bija šāda iespēja – rakstīt publiski un regulāri!
Nevaru teikt, ka manī nav nekāda rūgtuma. Tad es melotu. Dažādas domas pa galvu šaudās – varbūt viss varēja palikt tā, kā bija; vai tiešām, ja pie viena galda apsēžas tik dažādas personības ar tik dažādām vērtībām, iznākums būs kvalitatīvāks? Atskatoties pār plecu, redzu – bet viss taču bija tik labi! Skatos uz saviem pašreizējiem kolēģiem – visi kā zivis ūdenī! Vienkārši ir lietas, ko es nevaru mainīt vai ietekmēt. Tikai žēl. Vienkārši žēl, ka iznākums ir tāds.
Nezinu, kādas būs jaunās pārmaiņas, kāds būs apvienotais laikraksts, jo šī ir mana pēdējā pietura – es izkāpju un dodos tālāk kājām. Bet mēs noteikti tiksimies, tikai citādākā veidā, citā vietā un laikā…
