Šonedēļ sākās pavasaris. Vai jūti? Vai jūti, ka sirds sit straujāk un apkārt sākas rosība? Tu nejūti? Es jūtu.
Šonedēļ sākās pavasaris. Vai jūti? Vai jūti, ka sirds sit straujāk un apkārt sākas rosība? Tu nejūti? Es jūtu.
Manuprāt, nav cilvēka, kam pavasara atnākšana neasociētos ar vārdu “iemīlēšanās”. Tas, kam mīlēts cilvēks ir blakus, domā, kā pavasarī mīlestību pilnveidot, bet tas, kam tāda nav, dzīvo ar cerību un ticību šajā pavasarī satikt savu īsto un vienīgo. Neesmu pētījusi statistiku, cik cerību pavasarī piepildās, bet domāju, ka kādam arī veicas.
Laiks nav pavasarīgs, bet īpašā gaisotne ir jūtama. Vēl nesen, skatoties pa logu, sejā rotaļājas saulīte, bet ceturtdien Alūksnē atkal sākās ziema – sniga, puteņoja un snieg vēl joprojām. Varbūt varēs vēl slēpot, jo daba ar mums mīl spēlēties un pārbaudīt mūsu pacietību.
Rīt ir Māras diena, kad mostas daba un visa dzīvā radība. Senatnē jaunās meitas šajā dienā izdomāja gudras viltības, lai pievilinātu puišus. Pat žagaru kaudzēs gulēja. Varbūt kādai arī mūsdienās ir vēlme pamēģināt senlatviešu tradīcijas, kaut arī mūsdienu cilvēks netic brīnumiem. Manuprāt, mēs esam attālinājušies no senču tradīcijām. Domāju, ka tā nav pareiza izvēle. To, ka ir īpašas svinamās dienas, mēs atceramies tikai tad, kad tās ir pienākušas. Protams, nevar katru dienu svinēt Jāņus un Ziemassvētkus, bet kāpēc politiski represētie jāatceras tikai 25.martā un 14.jūnijā? Šie cilvēki taču ar mums ir katru dienu.
Kāda klubiņa vadītāja man teica, ka pavasarī cilvēki atmostas un sāk ļauties pavasara burvībai. Gribētos, lai katrs kaut vismazākajā sirds stūrītī ielaistu pavasara saules staru. Visi atzīst, ka cilvēki ir depresīvi un nomākti, bet, manuprāt, pavasaris ir tas laiks, kad ir iespēja aizmirsties – ja ne fiziski, tad garīgi.
