Ja notiek kaut kas slikts, cilvēki sev saka: “Ak Dievs, kāda nelaime! Gan jau ar mani tā nenotiks. Tas ir otrā Latvijas malā, tas ir ārzemēs,” un laimīgi dzīvo tālāk.
Ja notiek kaut kas slikts, cilvēki sev saka: “Ak Dievs, kāda nelaime! Gan jau ar mani tā nenotiks. Tas ir otrā Latvijas malā, tas ir ārzemēs,” un laimīgi dzīvo tālāk. (Līdz zināmam laikam). Bet notiek, notiek arī ar viņiem nelaimes. Neviens no tā nav pasargāts.
Lai kā man negribētos atzīt, arī es no tā neesmu pasargāta. Tepat Alūksnē, Latgales ielā, netālu no mana dzīvokļa, bērni atrada un sāka spēlēties ar kara laika ieročiem: Sudajeva pistoli – ložmetēju un granātām. Atrada, priecājās un spēlējās. Pat šāva. Bet varēja taču sprāgt! Kurš tad būtu vainīgs? Kurš teiktu vecākiem: “Man ļoti žēl, bet jūsu bērna vairs nav…” Kurš par to būtu atbildīgs? Vecāki, kas nepieskatīja, ko un kur bērns dara? Tie, kas laikā neatrada ieročus? Cilvēks, kas ieročus tur noglabāja? Bet nav jau zināms, kā ieroči tur nonāca. Tātad vainīgā nebūtu, bet nebūtu arī daudzu bērnu.
Naivās cilvēku cerības – ar mani jau tā nenotiks. Bet, ja tu apzinies, ka arī ar tevi tā var notikt, vai tu vari kaut ko mainīt? Vai vari grozīt likteni? Nevari. Kāda dziedniece man teica, ka grozīt likteni nav cilvēka spēkos. Jā, viņš var iet pie zīlnieces, kas viņam atklāj nelaimi, ko cilvēks cenšas izbēgt, bet arī tas ir liktenī ierakstīts. No tā neizbēgt. Arī es agrāk domāju, ka cilvēks spēj mainīt savu likteni, bet nu esmu sapratusi, ka tā nav. Viss notiek, kā ir paredzēts, tikai jautājums – agrāk vai vēlāk.
Ir teiciens: “Viss, kas notiek, notiek uz labu.” Bet, ja bojā iet bērns, māte lielo pārdzīvojumu dēļ par bērna zaudējumu sajūk prātā, tēvs nodzeras – vai arī tas notiek uz labu? Vai bērna nāve var būt labā priekšvēstnesis? Citi tāpat no tā neko nemācīsies, jo “ar mani taču tā nenotiks”. Vajag kaut ko steidzami mainīt mūsdienu pasaulē. Vajag dzēst cilvēku naivās cerības, vajag kļūt redzīgākiem un uzmanīgākiem, vajag mācīties no citu kļūdām.
