Dzīvi, kas ietverta 252 lappusēs un saucas “Singa”, lasītājiem uzticējusi bērnu un pieaugušo mīlēta un cienīta aktrise Vera Singajevska, kopā ar teātra kritiķi Gunnaru Treimani (grāmatas autoru) vēlreiz izstaigādama bērnības un jaunības dienu takas.
Dzīvi, kas ietverta 252 lappusēs un saucas “Singa”, lasītājiem uzticējusi bērnu un pieaugušo mīlēta un cienīta aktrise Vera Singajevska, kopā ar teātra kritiķi Gunnaru Treimani (grāmatas autoru) vēlreiz izstaigādama bērnības un jaunības dienu takas.
“Grāmatai uz vāka ir mans portrets ar mazu vāzīti un vizbulītēm, tāpēc es jums pastāstīšu Kārļa Skalbes pasaku. Pasakas vienmēr var klausīties lieli un mazi. Man ļoti patīk klausīties pasakas, jo tām vienmēr ir laimīgas beigas,” uzrunā cienījamā aktrise un stāsta pasaku par lāci un pelīti. To viņa atceras katru pavasari, kad sāk ziedēt mazās, zilās puķītes, kas ar vientiesīgu maigumu piepilda visus mežus un gravas.
“Vizbulītes ir lāča asaras, kad viņš, staigādams pa mežu, apraudāja pazudušo pelīti, kas bija ieskatījusies runcī. Vietā, kur nokrita asaras, uzplauka mazas, zilas puķītes. Ar tām pavasaros ir pilni meži. Arī no mūsu skumjām vai sāpēm var uzplaukt prieka un laimes zieds,” ir pārliecināta grāmatas galvenā varone. Vizbulītes viņa plūkusi pati un pirkusi tās no tirgus sieviņām, lai dziļi ieelpotu meža smaržu.
“Visu mūžu esmu runājusi puķu valodā, bet ziedu valodu var saklausīt un saprast ar sirdi. Varbūt tas ir tāpēc, ka ziedus man dāvinājuši vienmēr,” saka Singa. Viņas roka pastiepjas, lai iztālēm noglāstītu un uzsmaidītu visai dzīvajai radībai uz pasaules. “Pasaulē tomēr ir cilvēki, kas saprot, ko puķes runā. Tie ir dziļi izglītoti cilvēki, kas saprot, ko saka Daugavas viļņi un zvaigznes debesīs,” domīgi māksliniece citē “Staburaga bērnus”.
Par mani rakstīt gribēja daudzi
“Tas bija aktrises Elzas Radziņas jubilejā, kad Gunnars Treimanis apsēdās man blakus un, apmierināts ar labi paveiktu darbu – tikko uzrakstīto grāmatu par Svetlanu Blesu jautāja, vai kāds ir uzrakstījis grāmatu par mani. Es viņam atbildēju: “Ja kāds to būtu uzrakstījis, tu taču būtu lasījis”. Ar to brīdi sākās mūsu kopdarbs. Pirms tam par mani rakstīt gribēja daudzi, bet tikai ceturtajam gribētājam tas ir izdevies,” saka Singa. “Gunnars mani labi pazina, jo ir redzējis daudzas izrādes, kurās spēlēju ne tikai Jaunatnes, bet arī Jelgavas Drāmas teātrī. Augstās teātra mākslas skolās neesmu mācījusies, bet visu laidusi caur sirdi,” viņa piebilst un stāsta par grāmatas atvēršanas svētkiem Jaunajā Rīgas teātrī, kur dziedājis Kārlis Zariņš. “Kas to būtu domājis, ka tā dzīvē sanāks! Kārlis, kad dēlam Gundaram bija deviņi mēneši un mēs viņu kristījām, dziedāja, bet pēc daudziem gadiem Gundars vadīja Kārļa jubilejas svinības. Daudz draugu bija man apkārt, es arī visiem pa vidu maisījos.”
Vienīgais prieks, kas palicis
Aktrise nekautrējas atzīties, ka pēc grāmatas izdošanas, viņas dzīve ienācis tukšums, ko aizpildīt palīdz trīs mazbērni. Ja grāmatas titullapā būtu ierakstīts veltījums, tas būtu Singas mazbērniem, lai viņi, izauguši lieli, uzzinātu, kas ir viņu vecmāmiņa. Ar prieku māksliniece stāsta par jaunākā dēla Māra dvīņiem – Anniņu un Tāli. “Domājām, ka dvīņi būs puikas. Jau izdomājām, ka vienu sauks Tālis, bet otrs būs Valdis, jo mans vīrs bija Tālivaldis. Bet ārsti nebija pamanījuši, ka viens ir meitēns, kas sevi pieteica pasaulei piecas minūtes vēlāk. Visādi jau ar viņiem noņemos, jo lielajiem nav laika, ir jāskrien pa darbiem. Man jau tagad nekur tā nav jāskrien. Dažkārt man jātēlo vesels orķestris, lai mazbērniem būtu jautrāka dejošana, jāpazīst automašīnu markas, jāzina visādas citādas lietas, kuras omītei nekādi neizdodas ielāgot,” mazbērnus mīļi raksturo aktrise.
Pirmā guļasvieta uz maizes krāsns
“Mana mamma ir kurzemniece, bet paps piedzima Ukrainā, agri kļūdams bārenis. Viņš bija muzikāls cilvēks. Prata spēlēt vijoli, labi dejoja un pat nodibināja dramatisko pulciņu. Paps ļoti ilgojās pēc dzimtenes, tāpēc visi aizbrauca uz Ukrainu, kur naktī no 27. un 28. aprīli piedzimu es.
Mana pirmā guļasvieta bija maizes krāsns, jo gultiņas nebija, tad – līkstī iekārts šūpulītis. Lai pārējiem netraucētu ar raudāšanu, mutē man ielika lupatiņā ievīstītu maizes bumbiņu, ko iesēja garā diegā. Ja es bumbiņu norītu, aiz diega to parautu atpakaļ,” atceras Singa. Viņai, sasniedzot gada vecumu, vecāki posušies atpakaļ uz Latviju, tomēr nelielo koka baznīcu, kur kristībās dots vārds Vera, un necilo Sinarnas sādžu Kijevas guberņā viņa vienmēr sauks par savu dzimteni. Pirmos bērnības iespaidus Singa saista ar Liepāju, nedaudz vēlāk ar Rīgu, uz kurieni vecāki pārcēlušies pēc neveiksmīgas veikalnieku darbības. Māksliniece tik precīzi uzbur bērnības ainas, ka, šķiet, kopā ar viņu atrodamies mazajā pagalmā, kur spēlē leijerkaste un bļaustās reņģu sieva, kur rosās Singas mīlēta sētniece un pēc lupatām ierodas lupatlasis. Singa zina, kā ir tad, kad vecākiem visam nepietiek naudas, kad kleita jādala ar māsu un mājās nav maizes, bet tik ļoti gribas dejot, gribas būt uz skatuves, kaut arī tā pašas rokām izveidota no sūnām Jūrmalas mežā.
Pirmā loma – kalponīte Duņaša
Aktrise atzīst, ka vienmēr gribējusi spēlēt teātri, tāpēc cītīgi to darījusi, mācoties skolā. “Gribēju, lai man uz skatuves būtu skaisti tērpi, bet visbiežāk jau skolas laikā nācās kāpt puiku biksēs,” atceras Singa un stāsta par to, kā, maza būdama, pirmo reizi kopā ar vecākiem aizgājusi uz teātri, lai noskatītos Voiničas lugu “Dundurs”. Kad lugā sākuši šaut, viņa aiz bailēm piebļāvusi skatītāju zāli un ilgi atteikusies apmeklēt teātri. Māksliniece stājusies dažādu komisiju priekšā, lai apliecinātu savu skatuvisko varēšanu.
“Es biju laimīga, ka, spēlējot kalponītes Duņašas lomu Gogoļa “Precībās”, nebija daudz jārunā, jo man balss bija diezgan vārga. Tālāk par pirmo skatītāju rindu teātrī neviens nevarēja sadzirdēt. Tā bija loma, par kuru no režisora Aleksandra Leimaņa saņēmu kritiku. Jau iepriekš izdomāju, kā to spēlēšu. Kalponei bija jāiziet pa koridoru un jāsagaida precinieki, kas nāca pie Agafjevas. Tad nu visvisādi izdarījos – vienam preciniekam garāmejot pieķemmēju matus, otram notīrīju svārku un visu laiku sūkāju cukurgraudiņu. Ar darbošanos biju pamatīgi aizrāvusies. Pēc izrādes A.Leimanis man pārmeta, ka esmu iznīcinājusi galveno skatu, jo skatītāji visu laiku vērojuši manu aktīvo darbošanos. Minētajā lugā saņēmu arī uzslavu. Aktierim Jānim Grantam, kas pēc dabas bija slaids vīrietis, lugā bija jāspēlē varonis ar bagātīgu miesasbūvi, tāpēc Jāni pamatīgi polsterēja. Pēkšņi skatītāji zālē sāk nevaldāmi smieties. Izrādījās, ka Grantam pārtrūkuši bikšturi un bikses lēnām šļūc uz leju, atklājot polsterus, bet aktieris, lomas pārņemts, to nejūt. Es pa skatuves priekšu metos viņam klāt, uzrāvu bikses un kaut kā piešprannēju, lai turas,” smejas māksliniece. Viņa par ceļu uz lielo mākslu varētu stāstīt stundām.
Lomas izspēlē iekšēji
Singai taisnība, ka aktieris dzīvo tā kā pa viļņiem. Te viņš ir viļņa galotnē, te – atkal lejā. “Skatītāji un teātra kritiķi mūs slavē un peļ. Arī pati esmu izmēģinājusi, kā ir būt režisorei. Bija periods, kad visi režisori iestudēja lugas pieaugušajiem, bet nebija pierunājami pievērsties izrādēm bērniem. Nolēmu, ka pati iestudēšu Annas Brigaderes “Sprīdīti”. Kad dēls Gundars bija maziņš, abi kopā pārlapojām grāmatu, un viņš man saka: “Mammu, kāpēc tu nevari izveidot izrādi?” Tā bija mana pirmā režija. Tai sekoja “Pauks un Šmauks”, “Vinnijs Pūks”un citas.
Neesmu gājusi režisoru kursos. Kā pratu, tā rīkojos. Es vienmēr sevī izspēlēju, izjutu katru lomu. Iztēlē redzēju, kā lugas varoņi kustas, kā izturas.
Tikai tad varēju dot norādes aktieriem. Viņi man ticēja un atzina, ka ar mani ir viegli strādāt. Atceros, ka Muzikālajā teātrī izveidoju pirmo rēviju bērniem “Šurumburums”,” stāsta V.Singajevska. Viņa sarakstījusi neskaitāmus scenārijus bērnības un pilngadības svētkiem, Ziemassvētku pasākumiem, kāzām, pirmās skolas dienas svinībām un citiem.
18 gadus spēlē Karlsonu
Mākslinieces mūža lielākā vērtība ir viņas nospēlētās lomas. Viena no tām – vislabākais, visgudrākais, vispievilcīgākais un bērnu vislabākais draugs Karlsons. “Karlsons lidoja 18 gadus vairāk nekā 500 izrādēs, noplēšot trīs pārus zābaku un nodeldējot trīs kostīmus. Karlsons ir kā mans trešais dēls. Man pat šķiet, ka dažkārt domāju un runāju kā viņš. Nevaru apgalvot, ka tā bija mana mīļākā loma, bet skatītāju atmiņā paliekošākā gan. Karlsons ir bērnu brīvības un neatkarības simbols,” uzskata Singa. Karlsons nav puika, bet fantastiska būtne, brīnumains mākslinieciskās izdomas auglis. “Katrai lietai ir savs sākums un savs gals. Tā arī man reiz pienāca diena, kad vajadzēja atvadīties no Karlsona. Man likās, ka, noņemot šo izrādi no skatuves, man atrauj kaut ko dārgu. Tāpēc neļāvu izrādi reklamēt kā manu atvadu izrādi. Gribēju aiziet klusām. Tā arī notika. Pa teātra sētas durvīm izgāju ārā un tovakar ilgi nenovilku Karlsona kostīmu,” klusi piebilst aktrise.
Jauna loma kā pirmā mīlestība
Katru jaunu lomu Vera Singajevska salīdzina ar pirmo satikšanos, un pirmo mīlestību. “Cilvēki dzīvē šķiras, lai atkal satiktos un satiekas, lai atkal šķirtos. Tāpat ir ar lomām- tikko tu vienu iemīli, tev no tās jāatvadās. Tu ieliec tik daudz pūļu, lai sasniegtu labu rezultātu, bet bērni ātri izaug un aiziet no tevis,” māksliniece ir saprotoša. Tāda viņa ir vienmēr. Arī tad, kad atzīstas, ka dzīve bez teātra nav piepildīta. “Man daudz gribētos paveikt, tikai nezinu, vai to vēl varu. Cenšos saprast, ka viss reiz sākas un beidzas, bet ne vienmēr prāts vēlas saklausīt jūtu diktēto. Singa nenoliedz vientulības un klusu skumju brīžus, bet vienmēr viņas patiesība bijusi tā, ka bērnišķību nedrīkst apzagt, jo tā tāpat kā cilvēka dzīve ir pārāk īsa.
***
Fakti
Vera Singajevska dzimusi 1923.gada naktī no 27. uz 28.aprīli Kijevas guberņā.
Skatuves gaitas sākusi 1945.gadā Jelgavas teātrī. 1953.gadā kļuvusi par Jaunatnes teātra aktrisi, nospēlējot vairāk nekā pussimts lomu.1992.gadā sākusi strādāt Muzikālajā teātrī, bet divus gadus vēlāk – atjaunotajā Jaunatnes teātrī.
