Pēc Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra “Re:Baltica” iniciatīvas sadarbībā ar Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas Ziņu dienestiem tapis analītiski pētniecisks projekts “Mūžīgie bērni”.
Projekts ir skaudrs, bet ļoti vajadzīgs. Tas vērš uzmanību uz jautājumiem, kas saistīti ar bērniem, kuru slimības tiem neļaus kļūt patstāvīgiem visa mūža garumā, pievēršoties problēmām, ar kurām saskaras šādās ģimenēs. Un problēmu, kā uzsver projekta iniciatori, ir daudz. Vecāki, rūpējoties par bērnu ar invaliditāti, izdeg, pamet darbu un nekrāj sev naudu vecumdienām, atbalsta pakalpojumi ir ierobežoti un saņemami garā, birokrātiskā un reizēm pat absurdā ceļā. Tāpat atpūtas iespējas vecākiem, kuriem jārūpējas par bērniem ar smagu invaliditāti, ir ierobežotas.
Pētnieciski analītiskie sižeti skan Latvijas Radio 1 programmā “Labrīt”, tie skatāmi Latvijas Televīzijas ikvakara ziņu pārraidē “Panorāma”, izvērsti lasāmi arī Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra “Re:Baltica” vietnē “rebaltica.lv” un sabiedrisko mediju portālā “LSM.lv”.
Sižeti balstās uz patiesiem stāstiem, un mani īpaši uzrunāja talantīgās žurnālistes Ievas Albertes stāsts vietnē “rebaltica.lv”. Ar lielu interesi savulaik lasīju viņas rakstus žurnālā “Ir”, jo tie “aizķēra” ar savu profesionālo meistarību, vienmēr – ar cilvēcisku pieskārienu, ar patiesu un neviltotu attieksmi pret savu rakstu varoņiem. Taču pēc kāda laika viņa pārcēlās uz dzīvi Vācijā – dēliņa Paula, autiska bērna, dēļ. Stāsts ir dziļi personisks, nesaudzīgi atklāts, tādēļ apbrīnoju Ievu par viņas spēku piedzīvotajā dalīties ar citiem.
Viņa savā stāstā atklāj, ka cīņa ilgusi trīs gadus, līdz pieņemts lēmums pārcelties uz dzīvi Vācijā. “Protams, es gribētu dzīvot Latvijā, jo uzskatu, ka nav labākas vietas uz pasaules, taču te manas un dēla intereses atšķiras. Un, kamēr nesakritīs, nāksies palikt un uzdot sev jautājumu: kāpēc Latvijai nav svarīgi visi bērni?” raksta Paula mamma.
Viņa atklāj, ka Vācijā Pauls mācās skolā ar bērniem ar dažādiem garīgiem traucējumiem. Šobrīd Paulam ir gan invaliditātes pabalsts, gan brīvā laika asistents, kas viņa mammai nozīmē iespēju ieelpot. “Tas prasīja pusgadu, papīru kalnu ik vakaru, un virkni zvanu, uzstājīgi prasot savu. Vācijā pašam jāzina, kas tev pienākas,” pieredzē dalās I. Alberte.
Katram no mums, iespējams, paziņu lokā ir kāds “mūžīgais bērns”. Un droši vien nācies pašiem redzēt viņa vecāku acīs asaras brīžos, kad šķiet – vairs nav spēka iet tālāk. Taču viņi saņemas un iet… Ļoti gribas cerēt, ka projekts “Mūžīgie bērni” patiešām rosinās uzlabojumus “mūžīgo bērnu” aprūpes jomā.
