Lēzeno pauguru zemes Latvijas tūristi ir pazīstami kā aizrautīgi kalnos kāpēji. Izņēmums nav arī motokluba “Ape” sportisti.
Lēzeno pauguru zemes Latvijas tūristi ir pazīstami kā aizrautīgi kalnos kāpēji. Izņēmums nav arī motokluba “Ape” sportisti. Kaukāza augstākajā virsotnē Elbrusā šovasar nokļuva tūristu grupa, kuras instruktors bija motosportists un firmas “Andrea” direktors Andris Andrejevs.
A. Andrejevs atzīst, ka kāpt kalnos viņš sāka, vēl studējot Lauksaimniecības akadēmijā.
“Pirmā virsotne, kurā uzkāpu, bija Monblāns. Tur nedēļu lija un tikai tad tikām augšā. Pēc tam bijām Norvēģijas kalnos. Vairākkārt esmu bijis 7000 metru virs jūras līmeņa: Kuņluņšaņā Ķīnā, Koržeņevska smailē Pamirā.
Piedalījos akcijā, kad Komunisma smaili Pamirā pārdēvēja par Samonī.
Divas grupas vedu tā saucamajā trekinga gājienā “Apkārt Anapurnai”, kad veicām tehniski vieglu, bet skaistu maršrutu pa augstkalniem,” stāsta A. Andrejevs.
Izdevības garām nelaiž
Āfrikas augstākajā virsotnē Kilimandžāro ir uzkāpis Apes motokluba sportists Edijs Kizenbahs un uznesis tur arī kluba karogu.
“Braucot no Nāciju kausa izcīņas motokrosā, kas notika Francijā, uz Eiropas čempionātu Čehijā, izmantojām četras brīvās dienas, lai pieveiktu Alpu augstāko kalnu – Monblānu. Bet tik forsētu kāpienu ar vienas dienas aklimatizāciju var atļauties tikai trenēti sportisti,” atzīst A. Andrejevs.
Motokluba “Ape” vadītājs Mairis Levans piebilst, ka tādu izdevību nevarēja palaist garām.
“Kāpt Elbrusā nolēmām, jo sākotnēji plānotā Aļaskas Makkinli kalna vietā firma “Piedzīvojumi” mums noorganizēja maršrutu uz Elbrusu (5633 metri virs jūras līmeņa). Kalnam piekļuvām caur Baksanas upes ieleju, kur plūst narzāna avoti, tad aklimatizējāmies virsotnes apkārtnē, lai pierastu pie augstuma. Kalnā novērojām savdabīgus iežus un dīvainas formas bazalta klintis,” stāsta A. Andrejevs.
Netrūkst piedzīvojumu
“Pārliecinājāmies, ka Elbruss nav tehniski sarežģīta virsotne, tikai nepieciešams labs laiks un fiziskā sagatavotība. Bet briesmas pastāv, jo kalni ir nežēlīgi pret vieglprātīgajiem.
Mūsu kāpiena laikā glābēji nepaspēja laikā nokļūt pie kāda ledāja plaisā iekrituša tūrista, kurš bija iedomājies iet viens un pat bez leduscirtņa. Bet ledus gūstā ilgāk par četrām stundām cilvēks izturēt nevar.
Kaukāzā bija silts laiks. Bieži plosījās negaisi, augstkalnos – puteņi. To laikā virzīšanās uz priekšu ir neiespējama, tādēļ atpakaļ griezās vairākas grupas, kas gāja pirms mums. Bet mums laimējās – rītausmā laiks noskaidrojās un tikām virsotnē. Tur pūta tik stiprs vējš, ka neriskējām celties kājās, jo blakus atradās krauja. Līdz Elbrusa sedlienei maršrutu veicām ar slēpēm,” teic A. Andrejevs.
Motosportistu ceļojums noritēja Kabardijas – Balkārijas teritorijā. “Tur redzējām tikai kara tehniku, ko transportēja no Čečenijas. Vietējie iedzīvotāji izturējās laipni un viesmīlīgi, tūristus uztverot kā biznesa avotu. Aicināja uzkavēties ilgāk, palīdzēja nogādāt tālāk mūsu smagās somas. Bet bija arī sarūgtinājums, kad man un Artim Aizpurietim dienu pirms kāpiena nozaga speciālo apģērbu un inventāru, tādēļ nācās to īrēt no glābējiem. Bet lejupceļā satikām igauņu grupu, kam draudzīgi novēlējām veiksmīgi sasniegt virsotni,” atceras A. Andrejevs.
Kalni dod enerģiju
Motosportists atzīst, ka kalnu piedzīvojumi un fiziskā slodze dod enerģiju.
“Lai arī reizēm spēki šķiet galā, nākamā brīdī jūtams milzīgs enerģētiskais potenciāls. Lielā slodze fiziski un psiholoģiski attīra, cilvēks, kurš ir gājis kalnos, uz dzīves vērtībām skatās pavisam citādāk. Ir jau bijis ne mazums bīstamu momentu. Piemēram, Samonī virsotnē divas diennaktis rakām nost sniegu no ieputinātajām teltīm, lai nenosmaktu. Putenis piespieda griezties atpakaļ no gandrīz sasniegtas virsotnes Ķīnā. Bet man šķiet, ka bez kalnu apmeklējuma ir piedzīvots “tukšais gads”,” akcentē A. Andrejevs.
Pašlaik viņa mērķis ir “uzkāpt visos bijušās Padomju savienības septiņtūkstošniekos”. “Vēl četri ir atlikuši. Bet ar virsotnēm ir tā – ja kalns gribēs laist augšā, tad laidīs, ja ne – tad nelaidīs,” ir pārliecināts A. Andrejevs.
