Kādudien, pastaigājoties pa pilsētas ielām un baudot vasarīgi jauko novakaru, nolēmu iegriezties kādā bārā, mazliet pasēdēt, iztukšot alus kausu, sakopot domas, lai varētu veiksmīgi uzsākt nākamo darbdienu.
Kādudien, pastaigājoties pa pilsētas ielām un baudot vasarīgi jauko novakaru, nolēmu iegriezties kādā bārā, mazliet pasēdēt, iztukšot alus kausu, sakopot domas, lai varētu veiksmīgi uzsākt nākamo darbdienu.
Atverot durvis, uzmanību piesaistīja kompānija zāles labajā stūrī. Nodomāju – lai jau jaunieši atpūšas, jo tāds nu tagad ir izklaides stils. Arī vecāki bērnus audzina citādāk un ļauj vēlās vakara stundās uzturēties ārpus mājas. Pavērojot jauniešus, mani pārņēma nepatīkamas izjūtas un, savas domas piemirsis, sāku izvērtēt situāciju. Šajā jautrajā kompānijā saskatīju dažus pazīstamus cilvēkus, kuru rīcība mani nepatīkami pārsteidza.
Bariņā bija trīs vīrieši un trīs meitenes, kam bija apmēram 15 līdz 16 gadu. Nemitīgi tika smēķēts, vīrieši iedzēra, arī meitenes. Bet viņas to darīja it kā slepus, lai neredzētu “liekas” acis. Dzērienus, protams, iegādājās vīrieši, lai bārmenim nenāktos aizrādīt likumpārkāpumu. Šķita, ka meiteņu acis slepus šaudās apkārt pa telpu, it kā glābiņu meklēdamas, bet tajā pašā laikā tās pauda vēlmi palikt un saņemt piedauzīgus komplimentus. No tiem skaidri nojaušams arī turpmākais, kas nepārprotami apmierinās abas puses. To visu redzot, manī radās vēlme doties ieelpot svaigu gaisu.
Uzticība nelīdzinās vienaldzībai
Biju aizmirsis savu sākotnējo nodomu. Intereses vadīts atgriezos bārā, lai turpinātu nu jau novērošanu, kas brīžiem sajaucās ar dusmām un riebumu. Atmiņā atausa citas līdzīgas kaut kur redzētas situācijas.
Uzdevu sev jautājumu – kāds ir iemesls šādai uzvedībai un ko kurienes tāda radusies? Ko gan domā vecāki? Varbūt uzklausīja un noticēja meitas lūgumam aiziet pie draudzenes? Es atbalstu uzticību, bet vai reizēm nav jāpārbauda, kas aiz tās slēpjas? Vienaldzību nevar attaisnot ar uzticību. Kur šādās reizēs ir mātes – sievietes intuīcija un tēva – vīrieša loģiskā domāšana? Vai tiešām vecāki bērniem nav devuši gudru padomu, ar savu pieredzi veicinājuši viņu uzvedības un morāles veidošanos? Bērns vecākus neizvēlas, bet draugus gan.
Savukārt draudzība ir abstrakts jēdziens, ko katrs uztver citādāk. Bet draugu cilvēkam nav daudz, varbūt nav vispār, jo ir tikai paziņas. Šīs kompānijas vīrieši meitenēm nav ne viens, ne otrs. Es viņus liktu kategorijā “noziedznieki” vai pat vēl zemāk. Šie indivīdi apkauno vīriešu sugu. Viņi nedomā ar galvu, bet gan ar to, kas atrodas zem jostasvietas.
Sabiedrība var degradēties
Un kādi sabiedriski, garīgi vai psiholoģiski faktori liek meitenēm uzvesties kā mazgadīgām palaistuvēm? Manuprāt, tā ir izlaidība un tieksme pēc vieglas dzīves. To nevar nosaukt par prostitūciju, jo maz ticams, ka jaunietes seksuālus pakalpojumus vīriešiem sniedz par naudu. Nez vai viņas pašas spēj atbildēt uz šo jautājumu, bet mani satrauc kas cits. Kādas mātes viņas būs saviem bērniem? Šāda rīcība ir nevēlama visai sabiedrībai. Tā tiek apdraudēta mūsu tautas nākotne. Kas par to atbildēs? Varbūt policija? Ir dzirdēts par tikumības policiju. Bet vai tāda tiešām ir? Pieļauju, ja tās darbinieki sāktu pievērst uzmanību mazgadīgiem jauniešiem, kas klīst apkārt, veidotos riņķa dancis, jo vecāki savu vainu neatzītu, noveļot uz kādu citu. Tā tas turpināsies, līdz sabiedrība degradēsies.
Jādzīvo ar siltumu sirdī
Šis nozīmīgais un reizē strīdīgais jautājums mūsdienu sabiedrībā ir ļoti sāpīgs. Reiz man radās izdevība parunāties ar līdzīgiem jauniešiem, kādus sastapu bārā.
Šie jaunieši ir nelaimīgi cilvēki. Vai gan var būt citādāk, ja piekrāpusi otra pusīte, ko mīlēji, kam uzticējies un kas bija vislabākā. Ir cilvēki, kas šādu vilšanos nespēj pārdzīvot un izdara pašnāvību, jo nevar dzīvot ar pazemojumu un izsmieklu. Ir drosmīgie, kas radušos situāciju cenšas atrisināt saviem spēkiem vai ar speciālista palīdzību.
Un ir šādi ārēji brutāli cilvēki, kas no pretējā dzimuma nevēlas neko garīgu, jo sāp pārinodarījums. Viņiem vajag tikai seksu, lai nosmacētu dvēselē sūrstošās atmiņas.
Ar uzticību, garīgu skaistumu un sirds siltumu mums jādzīvo kopā, jo sievietes un vīrieša garīga un fiziska saplūšana ir svēta. Ģimene taču ir sabiedrības un tautas pamatšūniņa!
Ir atļauts neaizliegtais
Mēs katrs kā sabiedrības daļa esam atbildīgs savā un citu priekšā par to, ko darām, kas notiek ar mums un citiem cilvēkiem. Bet tajā pašā laikā mums nav tiesību iejaukties šādās situācijās, jo – kas nav aizliegts, tas ir atļauts!
Bieži vien savelku dūres un rodas vēlme kādam iesist. Bet kam? Kurš no visiem ir visvainīgākais? Lūk, arī neatrisināmais rēbuss un jautājums par vistu un olu – kurš pirmais, kurš vainīgs, kurš nevainīgs? Te katram būtu savs vārds sakāms. Domājams, ka vainīgi esam visi, arī mēs katrs, ja vienaldzīgi paejam garām.
Tā nu es sēdēju un mocījos. Tukšodams alus kausu, meklēju morāli un taisnību, bet atradu netaisnību. Manuprāt, ir skaidri saskatāma problēma, ko vajag risināt, tādēļ pacentieties arī jūs, jo tikai tad izdosies uzsākt pozitīvu ceļu, kurš pārāk ilgi nav iets vai iets tikai līdzās, neaptraipot sevi.
Bet paši taču zināt, ka mēsli smird arī tad, ja tos nekustina. Tādēļ aicinu visus – jaunus un vecus – novākt šo mēslu kaudzi no skaistās pasaules ceļiem. Lai nosmird tā kārtīgi un vainīgajiem, kā arī nevainīgajiem vēl ilgi atmiņā paliek netīkamais smārds!
Atminieties seno patiesību un nedariet otram to, ko nevēlaties, lai darītu jums. Saudzējiet mūsu tautas nākotni! Apdomājiet, ko darāt, un nepieķēziet otram cilvēkam dvēseli, jo no tās smakos visā pasaulē.
Viktora viedokli uzklausījusi Līga Zara
