Eldžāro sapņoja par pirmo mīlestību, bet tā kā nenāca, tā nenāca. Bija pats februāra sākums, puteņoja. Eldžāro viena pati skuma.
Eldžāro sapņoja par pirmo mīlestību, bet tā kā nenāca, tā nenāca. Bija pats februāra sākums, puteņoja. Eldžāro viena pati skuma.
Viņa jutās vientuļākais cilvēks pasaulē. Viņai nebija drauga, draudzene jau nedēļu bija slima. Eldžāro gan viņai zvanīja, bet skolā bija viena. Ar citām meitenēm negribēja draudzēties, jo viņas nebija tādas kā Eldžāro un Kamila. Pārējās bija savādākas.
Pienāca Valentīndiena. Eldžāro sūtīja vēstules ar Amora pasta palīdzību visiem, ko pazina. Zēni meitenēm teica komplimentus. Eldžāro gan nesaņēma Valentīndienas apsveikumu vai viņai adresētu komplimentu. Skumjas piepildīja viņas sirdi, tajā mājoja tukšums un aukstums. Eldžāro nebija romantiķe, kas sapņo par to, kā varētu būt, ja būtu draugs, ja viņa būtu skaistākā meitene. Aiz loga pat sniegpārsliņas lidoja pa pāriem, un leduspuķes uz rūtīm bija sirdsveida. Eldžāro nepazina mīlestību.
Kad Eldžāro gāja mājās, pie viņas pienāca kāds svešs zēns un vaicāja:,,Cik ir pulkstenis?” “Pustrīs,”atbildēja Eldžāro un paskatījās uz svešo. Viņas sirds notrīsēja. Tas bija viņš! Svešinieks bija skaists, stalts tumšmatis ar jautrām acīm un maigu balsi. Eldžāro nevarēja novērst no viņa acis. Tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Arī svešais viņā skatījās, tad teica: “Mani sauc Šarzeks Marāns, bet tevi?” “Eldžāro Primula.” “Cik skaists vārds un uzvārds! Arī tu pati esi skaista!” Šarzeks neskopojās ar komplimentiem. “Tavi mati ir tik burvīgi!” viņš teica. “Paldies!” Eldžāro samulsusi klusu atsaucās. Viņa bija kā noburta, viņas acis mirdzēja kā zvaigznes. Viņa nespēja aiziet, nevarēja pakustēties, vairs nekur nebija jāsteidzas. Viss pārējais likās mazsvarīgs. Šarzeks Marāns jautāja : “Tu dzīvo netālu?” “Tepat vien,” atbildēja viņa. “Apsveicu tevi Valentīndienā!”, apķērās puisis. “Paldies! Nu man jāiet,” teica meitene. “Vai tev ir draugs?” jautāja Šarzeks. “Nav,” atbildēja Eldžāro. “Uzlūdzu tevi uz kafijas tasi kafejnīcā “Ķīnas roze,” viņš teica. Eldžāro nespēja noticēt, ka skaistais jauneklis viņu aicina uz kafijas tasi. Šarzeks paņēma viņu aiz rokas un ieveda kafejnīcā. Eldžāro acis mirdzēja. “Čīles skatiens” kāds parasti ir, kad cilvēks ir iemīlējies. To nevar nepamanīt.
Jaunieši dzēra kafiju, runāja par visneiedomājamākajām lietām. Kopā viņi jutās brīvi. Eldžāro vairs nebija viena. Viņa nedomāja par šķiršanos. Viņa atvadījās, Šarzeks Eldžāro uzdāvināja sirdsveida blociņu. Blociņa pirmajā lapā bija viņa adrese un telefona numurs. Eldžāro jutās laimīga.
Valentīndienā mēdz notikt brīnumi.
Helēna
