Alūksniete Ilga Ozoliņa nešauboties var teikt, ka ir mīlestības bērns. Lai gan ģimenē jau auguši divi dēli, kad no desmit gadu ilga soda izciešanas Sibīrijā mājās atgriezies tēvs, abi vecāki nolēmuši, ka grib vēl vienu bērnu. Piedzimusi meitiņa. Dienā, kad svētkus atzīmējušas vārda Jautrīte īpašnieces. Tādā pašā vārdā tēvs vēlējies nosaukt savu jaunāko bērnu, taču māmiņa uzstājusi, ka meitenei vajag nopietnu un īsu vārdu – tādu, kuru citi cilvēki nesapostīs pa dzīvi ar iesaukām vai saīsinājumiem. „Tēvam nekas cits neatlika, kā piekāpties, jo mamma bija ļoti enerģisks un valdonīgs cilvēks: ja kaut ko pateica, tad tā arī notika,” atklāj alūksniete.
Tagad, atskatoties uz skolas, studiju un vairāk nekā 30 darba gadiem, Ilga var teikt, ka māmiņai bijusi taisnība – neskaitot mīlināmās formas, viņa vienmēr uzrunāta tikai par Ilgu. Īpašai Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas direktora vietniecei izglītības jomā liek justies arī kuplais apsveicēju pulks. „Cerams, tas nav mana amata dēļ, bet parasti vārdadienās man kabinets ir pilns ar ziediem, telefons nepārtraukti zvana un visu laiku saņemu apsveikuma īsziņas,” viņa saka. „Dažreiz es pat nezinu, kas ir sveicējs, tāpēc tādos gadījumos atzvanu, pasaku „paldies” un sarunas laikā mēģinu atšifrēt – kurš tad ir tas sūtītājs.”
Par patīkamiem pārsteigumiem vārdadienās parūpējas Ilgas tuvākie draugi, kas allaž sagādā kādu personīgu un tieši viņai domātu dāvanu. Lai gan viņa sevi raksturo kā dzīvespriecīgu un vitālu cilvēku, kurš iet cauri dzīves grūtībām ar smaidu uz lūpām, smagākajos brīžos tieši draugi ir viņas lielākais balsts. „Es cienu godīgus un atklātus cilvēkus, tāpēc man ir tikai dažas draudzenes, bet tās, kas ir – tās ir īstas un patiesas. Tādas, kāda cenšos būs arī es,” viņa skaidro.
Tuvāko draugu lokā parasti arī tiekot atzīmēti svētki. Darbs Ilgai ir sirdslieta. „Ņemot vērā manu darba stāžu, varētu teikt, ka esmu sena skolotāja: kā nekā, skolā nostrādāts 31 gads,” spriež Ilga. „Tajā pašā laikā es nejūtu savu vecumu, jo, esot starp jauniešiem, tu arī pats jūties jauns – tas laikam ir mūsu profesijas lielākais pluss.”
